šeit dzīvo m.

ko darīt, ja jūti,ka otrs ir nelaimīgs?

love me.
for real.
that's all I need.

ir dienas, kad es gribu, lai aiz loga neganti puteņo, lai aiz loga ir ziemeļblāzma un viss smagais šķiet vēl smagāks. ir dienas, kad es gribu lai rudens vēji plosa kokus un dzenā nokritušās lapas. un ir dienas, kad līdz kaulam pietrūkst vsaras bezbēdības un vieglas romantikas.
varbūt, ir laiks beigt sapņot un saprast, ka es esmu te.. un tas, kas notiek ar mani tagad ir mana īstā dzīve un nebūs man kafijas tasīšu ar ziedu raktiem un laiva gultas vietā.
bet, kā lai to visu izbeidz, ja vienīgā vieta, kur es varu aizbēgt ir manas sapņu pilis ar tasītēm.. ar laivām.
kā, lai piepilda cūciņas krājkasītes vēderu un vienlaicīgi nepazaudējas..
varbūt, ir atkal laiks bēgt? cik ilgi es tā bēguļošu?

And in the end,
we were all just
humans,
drunk on the idea
that love,
only love
could heal
our brokenness

-F. Scott Fitzgerald

...balādes un visdādas sirdi plosošās mīlas dziesmas. sapņu mājas interjers un sirsniņā siltums.
es atkal jūtu..un tas mani mazliet biedē.
baby, maybe I'm back!

"Latvija un depresija, kā rums ar kolu!" - jā!
Tad nu , ar pāris rumkolām galvā , skats uz dzīvi kļūst matētāks ,tumšais vairs nešķiet tik tumšs , un neglītie veči ar zemiem ego ir gandrīz labi, lai uzdejotu kādu neveiklu valsi!"

Light me up a cigarette and put it in my mouth
You're the only one that wants me around
And I can think of a thousand reasons why
I don't believe in you, I don't believe in you and I

Aizdomājos, ka sen nekas nav rakstīts, ne šeit, nekur citur. tad gribas aizdomāties, vai man viss ir tik labi un jauki, ka sirsniņa nesāp, vai, ka es esmu iekāpusi tajā nīstajā vāveres ritenī un nemaz nepamanu, ka sirsniņai būtu jāsāp?
Laikam jau tas pusaudža ņaudēšanas vecums ir pāri.
Jādoma "lielo vīru un sievu domas"- kā malku nopirkt un , kur īrei sagrabināt. bet, zini, pasaule.. man joprojām, šķiet, ka šī mūžīgā knapināšanās un "galu savilkšana" ir kaut kādā ziņā, sasodīti romantiska lieta. Bads satuvina cilvēkus.
Es mīlu dzīvi, ar visu tās nežēlību.

atgriezu krānu. ielaidu vannā ūdeni. karstu un putojošo. ieslēdzu mūziku. uztinu cigareti, iekāpu vannā, aizdedzināju.
un uz brīdi man šķita, ka hologrammu teorija ir īsta.

es raudāju.
sēdēju vannā un brutāli raudāju. tas stulbais matracis uzplēsa rētas. (izskatās, ka matrača cena un suns ir svarīgi komponenti, lai noteiktu, cik cilvēks ir laimīgs vai nelaimīgs.)


gribu uz laukiem,uz dziļiem laukiem, ar mežu un jūru, ar aizaugušām stigām un vecām mājām.

pusviens un rudens.
marmora locekļi un ziemeļbrieži.
salkanai mīlestībai mēs esam par vecu.

nosolījos sev, nepieķerties vairs nevienam.
nevienam es neļāvu un nevienu es negribēju laist pāri saviem mūriem.
puteņi aiz loga un puteņi sirdī.
tā ritēja manas dienas pavasara palos. meklēšanās un mūžīgās pazaudēšanās. cīņas ar sevi.
es aizbēgu no visiem. jā,es aizbēgu, lai cik gļēvi tas nebūtu..es bēgu, lai izglābtos.
būdama prom es izaugu,no savām bailēm, no savām mazajām pazušanām,no savām sāpem. laukakmeņus novēlu no sirds un es ļāvos dzīvei. es ļāvos mieram, es ļāvos lēnajam laika ritumam.
es atļāvu sev, pieķerties kādam.

Jose Gonzales foniņā, saritinajusies plediņā vēl vārtos pa gultu un mēģinu izdarīt tā, lai piektdienu rītiņos es
nevis smuki čučētu, bet jau 8:30 cītīgi sēdetu universitātes solos.
āgenskalna mājās naktīs jau rudens, artilērijas samilē vēl vasaras pēcgarša.
un šorīt manī ir tāds mīļums un viss šķiet ietinies vasaras vakaru saulrietos.
dodiet man vēl divas mazliet siltas nedēļas un brīvību laukos.. dodiet mazliet vēl siltu jūru un zvaizgžņotās
naktis, dodiet vēl mazliet laiku būt bezrūpīgai.
šī bija vasara kā labā kinofilmā.
laikam , beidzot tā ir tā mazā laimītes sajūta?


un rītos, kā šis galvā pazib doma: "Varbūt, Tu visus iepriekšējos gadus biji kopā ar nepareizo cilvēku un kāpēc?!"

es esmu ierauta un ierāvusies virpulī , kas mani nes nezināmos virzienos, bet vismaz man vairs neasiņo rētas…tām jau ir krevele.
kalni un lejas, pļavas un meži, upes un jūras , un kaut kur pavidu Rīgas asfalts..."koferu sajūta"..
un pāris mirkļi mājās.
šeit naktis ir aukstas un ceļmalas pilnas ar čūskām.

nakstaureņu un mēnesnīču naktis ir pagājušas. slapjās ielas izstaigātas, aukstie vakari izelpoti, karstās dienas iecepušās ādā.
atgriezos realitātē ar kognitīvo apjukumu kabatās.
atgriezos pie sava bezmiega, bet telefonā atnāk ziņa :
“arlabunakti , meitene jaukā. “

Freija un Trife ar pilsētu pie kājām, ļaujoties prozas improvizācijām.
Un lūk arī rezultāts:

"Es piesedzos ar segu, lai izvairītos no mulsuma. Apsēdos krēslā un vēroju Tevi miegā - kā Tu elpo, kā mainās Tava seja līdzi sapņiem. Kaut kur dziļi sirdī es cerēju, ka Tu sapņu par mani, sapņo par brīžiem, kurus bijām kopā. Šonakt Tu mani izglābi un es Tevi mazliet mīlu."

galvā skan : “Someday we gonna dance with those lions ” un iekšā ir neizskaidrojama sajūta, ka es uzvarēšu visu, ar ko es sevī cīnos. būs uzvaras deja, deja uz manu dēmonu līķiem.

es priecājos, ka šo neviens nelasa, jo man ir kauns..man ir kauns no sevis. man ir kauns par savām sajūtām , man ir kauns par savām domām un man ir kauns, ka sirds sāp joprojām.
kad tas viss beigsies, kad ,beidzot , man kļūs vienalga?
es sāku nogurt no bohēmas, es sāku nogurt no vientulības.

-viņš ir baigi cietais rieksts.
-tad kod madlēn, kod, neviens nav nesakožams

pirms es eju dušā un noskaloju visu preteklību no sevis, gribas mazliet to žulti izlikt arī publiskajā telpā.
-kā man iet?
mans Prometeja liktenis atkal un atkal pierādās. es ilgtermiņā nedrīkstu justies labi. ja no rīta pamostos ar sajūtu, ka nu jau tiešām viss ir zajebis.. tad vakarā asaras un sāpoša dvēselīte. no pagātnes rēgiem man neizbēgt.
brīdī, kad man viss bija sakrājies tik ļoti, ka jau lija pāri malām, es sevi norobežoju no visiem. es visiem kuģīšiem un laiviņām atsēju tauvas un ļāvu aizpeldēt. es viņus atsēju no savas sirds, no savām sajūtām, no savām domām. nu tā… lai pašai vieglāk. neko necerot, neko negaidot , neko nedomājot..
un tad,kad tas viss ir izdarīts, ja kāds kuģītis negaidot atpeld atpakaļ, pavisam mierīgi.. iekšā ir ļoti patīkama sajūtiņa.
es krītu lielākās un mazākās panikās, jo man šķiet, ka man dzīve ir izgājusi no rāmjiem un es netieku galā pati ar sevi. pilnīgs un absolūts haoss manī un tas demolē visu sistēmu, tas grauj mani un manu produktivitāti.
ik pa laikam paspēju sevi piesmiet un tad klusībā to nožēlot. ik pa laikam gribas aizbēgt no visiem un vai palīst zem segas un izlikties, ka mani neviens tur neatradīs.

bet ir tik patīkama sajūta, ka ir tādi draugi, kas negaidot ierodas pie tevis nakts vidū tikai, lai pārbaudītu, vai ar tevi viss ir kārtībā, jo zin, ka ir hujova.

"Viņa skatiens klejoja pa manu ādu, meklējot vietu, kur uzkavēties un varbūt īslaicīgi apmesties uz dzīvi. Viņš nebija no tiem, kas uzdod
jautājumus. Viņš redzēja mērķi un devās to iegūt. Bet es nebiju no tām, ko ir tik viegli iekarot. Divas opozīcijas saskrējušās pašu izdomātās cīņās.
Neiespējami iekarot. Neiespējami pretoties.

Viņš vienmēr nāca pie manis naktīs,kad pilsēta jau iemigusi un māja arī. Viskija pudele un šķelmīgs skatiens.Tā mēs zagām mirkļus un mēģinājām palikt anonīmi.
Tukšās pudeles es vienmēr liku kastē- viena nakts , viena pudele. Stūrī stāv kaste viskija un es vēlos staigāt kaila. Arī tad, kad ierodas mans nakts viesis.
Es staigaju kaila un viņš mani vēro. Un viņam ir labi. Man arī. Pa vienai pudelei, pa vienai naktij.

Parasti es modod viena. Viņš jau bija paspējis aiziet, vienmēr paspējis pamest manu siltumu, pirms vakara siltums ir izgājis. Kas gan notiktu, ja viņam vajadzētu runāt.
Runāt par sevi. Runāt par mani. Steigā uzrauti džinsi un matracis man līdzās atdziest."

/Freija/