šeit dzīvo m.

uz neilgu laiku manī bija iezadzies pavasaris. manuprāt , tas ilga gandrīz trīs stundas. varbūt četras.
un tad atgriezās mans kognitīvais apjukums.
katru reizi, kad es sajūtos labi, man tiek izsperts pamats zem kājām. kāpēc, nu kāpēc man neļauj justies labi ilgtermiņā?
vai tiešām viss, ko es esmu pelnījusi ir nepārtrauktas mokas, kā Prometejs, kas iekalts ķēdēs , un kura aknas katru dienu plosa ērglis?

kafija, cigaretes un daži cepumi- ideāla diēta cilvēkam, kam nervos īssavienojums, bet ziema jau sēž uz gurniem.
īsais dienas rezumē:
mazliet nopludināju dzīvokli, mazliet traumēju sevi, mazliet spītēju liktenim un mazliet ļaujos sajūtām.

-es sēdēju uz palodzes, smēķēju, skatījos ārā pa logu. viņš lēnam sildījās ar kafiju. Jā, viņš atkal bija ieradies, joprojām ne aicināts, ne lūgts, tikai šoreiz.. mazliet gaidīts.
un tā sajūta, kas bija manī .. tik mistiska.
kāds kliedz pāri maniem mūriem.

reizēm kā sniegs no skaidrām debesīm , vinš piezvana pie manām durvīm. ne lūgts , ne aizcināts, pat ne gaidīts .. un man viņš patīk. naktī. kad mēs esam divatā. kad mēs klusējam. viņs man ir kā mīksts kaķēns, kas naktī pieglaužas un sasilda sānus.

nekas mūs nesaista, nekas mūs nevieno. mēs viens no otra neko negaidam, neko nesolām. un rītos, kā kaķis, viņs aiziet, bez paskaidrojumiem, uz nenotiektu laiku.. līdz nākošajam zvanam un neviens no mums nezin, vai tāds būs.

kuģis atsiets, tas lēnām slīd jūrā, tas lēnām izgaist aiz horizonta.. un tā būs labāk, tā visiem būs labāk.
es kā koks,ko lauž vētra, dzenu dziļāk savas saknes zemē.

Tu teici "Mēs dzīvē dabūsim visu ko kādreiz esam gribējuši", bet ja nu es gribu Tevi?

ak, mīļais .. jā, Tu joprojām esi mans mīļais. ar visu sāpi,ar visu aukstumu ar visu naidu, ar visu kas Tevī balts, ar visu , kas Tevī melns.
Tu joprojām esi mans mīļais. Un es baidos no tā, ka būsi vienīgais , īstais un pazaudētais.

es šodien gribu saņemt viskiju un kūkas.

esmu noplēsusi sevi līdz asinīm. paliks rētas..
nesaprotu, kāpec man jābut tādai mazohistei un jāķeras pie tiem, kas neapzināti dara man pāri.
Es spēlējos ar sevi un savām sajūtām, es spēlējos ar savu sirdi un man mazliet bail apdedzināties. Bet...es riskēju , es riskēju , ka man atkal sāpēs?
lai arī pavasaris aiz loga , manī joprojām putenis, un es nezinu vai tās tiešam ir jūtas vai tikai azarts, vai tas ir pa īstam, vai tikai mans kārtējais izaicinājums.
nepatīkama tā sajūta, kad krūškurvī grauž, pat ja Viņš ir tikai mana kārtējā kaprīze.

Mēģinu sevi saņemt rokās, lai pildītu darbus, kas no manis tiek prasīti.
Gribas izkāpt no tās apātijas, noņemt pledu no pleciem un beigt slēpties kā bruņurupucim čaulā. Nodzēst
sveces, lai ienāk tumsa un ienāk miers, manā laukakmeņiem pildītajā dvēselē.
Esmu muļķe, ja ticu savām maldīgajām sajūtām.

nevaru saprast, sirdī aizkavējusies ziema, vai nevēlams atkusnis?
ir tik viegli nogurt no cīņas pašai ar sevi. ir tik viegli apmaldīties un pazaudēties.
ah. vārdi iesprūst un sāp.

"Ar zibeņiem padusē plēš mākoņus debesīs!"
/no Fišera/

man gribas būt kā tam kailajam kokam Daugavas malā,ko sals aplido. man gribas būt tam kokam Daugavas malā,kas tikai sarmā tērpts...,lai manas saknes, manas pēdas skalojas ledainajā ūdenī.
atdzist.


piezīme sev.
Turēt mēli aiz zobiem. !

un Viņš lauž manu sirdi, tik neapzināti, bet tik stipri. Pa kumosam vien , pa kumosam vien.
šķiet, ka viss, kas bija tik stabils sāk strauji plaisāt un brukt. pret manu gribu, mani pamati tiek skaloti...

es skatos uz viņu , kad viņs savā pufaikā satuntuļojies spieda mani sev klāt- skaists. iekšēji un arī ārēji. un tad viņš savu skaistumu novilka.. ah. viņā ir kaut kas zudis. kaut kas daudz...un man tik svarīgs. viņa acīs ir vilšanās.. bet apskavienos sirdsiltums.
viņa sejā ir saltums un apjukums, bet rokās tas mierīgais maigums.
un es nezinu.. mani pārņem žēlums vai dusmas. es nezinu.
man gribas pateikt visu , bet tajā pašā laikā.. man negribas teikt neko..tikai pasedēt uz bruģīša un paraudāt. un es pat nezinu, kāpēc?

M:-cik noželojami ir tas, ka es gribu rīt pamosties kādam blakus. bet kādam ar sirdssiltumu.?
L:- tas nav nozeelojami. tas ir cilveeciigi.
M:-bet kaut kā kauns no sevis, ka nīdu kā tāda izslāpusi kuce, pēc cilvēcīga siltuma blakus.. ka es nevaru būt pašpietiekama.
L:-sieviete ir no ribas. ko gan mes varam gribeet?

"The creative ADULT is the CHILD who survived. "

Mēs sarunājāmies? Jā, Tu smējies, stāstīji jokus un vienkārši biji Tu.
Es sēdēju uz krēsla,blakus krāsniņai,Tavā virtuvē. Man galvā bija tik daudz , ko Tev teikt , bet Tevī ir tāds spēks, ka man vieglāk bija klusēt. Es sēdēju un skatījos uz Tevi. Tā vulgāri blenzu. Jā, varbūt nepieklājīgi, varbūt Tu domāji, ka es nedaudz "ar putniem". Taisnība.
Tikai es gribēju saprast,kas Tu man esi. Es gribēju saprast, cik spēcīgs ir mūris man apkārt un kāpēc Tev tik viegli izdodas to sagraut.
Ar Tevi ir veglāk klusēt un smieties.
|es nezinu, ko ar Tevi darīt, kā ar Tevi rīkoties. man gribas tikai aizbāzt rokas aiz Tava krekla kamēr Tu man gatavo brokastis.|

Jā,mežoņi, katrs par sevi , bet visi vienotā plūdumā. Tik daudz dažādu ceļu, kas krustojas, tik daudz siržu, kas maldās.
Tas viss šķiet tik nepareizi,bet tieši tapēc tik kārdinoši un labi.
Tu vari mani nolaupīt un man tas patiks, bet atzīsties man mīlestībā un Tu mani pazaudēsi.
Tas viss notiek kaut kur starp sāpēm un brīvību. Starp vilšanos un nelabojamu iekāri. Mazliet cīņas un spurošanās , mazliet lielu sāpju un malziet uzvaras.
Kas notiks tālāk,ir Likteņa rokās. Viņš ar mani tagad spēlējas. And this game is getting serious.

ir tik patīkami sajust, ka gribas gulēt. silta tēja un vieglāka sirds.

Pār pļavu ceļas migla,
mežu ieskauj viegla krēsla,
Jūra tik klusa,mēness vēl duss,
bet es.. es sēžu uz laivas malas un leju gaužas asariņas.Gandrīz skaisti, tikai sāpīgi.
manī ir tik liels tukšums ka var dzrdēt atbalsis.

Šim romānam ar smeldzi nepietika. Viņš pielika punktu tur, kur es naivi ceru uz daudzpunkti. (...tik daudz no solītā vēl nav izadrīts).

šonakt es saņēmu atbildi uz savu jautājumu. bet mēs neesam rotaļļietas.
Ja es esmu Tavs lielākais izaicinājums, kalns ,kurā uzkāpt likās neiespējami, Ja Tu biji kārdinājums, kuru iegūt sev likās neiespējami,
tad mēs drīzāk esam viens otram trofejas.