šeit dzīvo m.

uz neilgu laiku manī bija iezadzies pavasaris. manuprāt , tas ilga gandrīz trīs stundas. varbūt četras.
un tad atgriezās mans kognitīvais apjukums.
katru reizi, kad es sajūtos labi, man tiek izsperts pamats zem kājām. kāpēc, nu kāpēc man neļauj justies labi ilgtermiņā?
vai tiešām viss, ko es esmu pelnījusi ir nepārtrauktas mokas, kā Prometejs, kas iekalts ķēdēs , un kura aknas katru dienu plosa ērglis?