šeit dzīvo m.

vai tiešām, mēs visi esam viens otram tikai rotaļļieta..?

šodien pat desu maize negaršo un sirds sauc pēc kāda, kuram no rīta, pamostoties gribas teikt "eu, laižam uz Vegasu, pohuj visu un visus, laižam!", un mēs laižam. vai pēc kāda, kurš tevi tā pamodina.
gribas mazliet to spriedzi un to neziņu - kā būs, kur būs,un vai vispār būs. grbas lai nelauž spārnus

You and I go hard, at each other like we going to war
You and I go rough, we keep throwing things and slammin’ the door
So I cross my heart, and I hope to die, that I’ll only stay with you one more night”

Tā tai dziesmā dzied un tas liekas tik pazīstami. atkal.
tāds dullums galvā, īsti nevar saprast no kā. no negulētām naktīm vai no kafijas pārdozēšanas. laikam drīz sastāvēšu tikai no kafijas. līdz 10:30 esmu paspējusi piebeigt vismas trīs krūzes šī melnā šķidruma.
Brīžos , kad jūtos kā pilnīgi sagrauta gruvešu kaudze, no kuras nekas prātīgs nesanāks, atrodas kāds, kurš spēj salīmēt vismaz dažas detaļas manī.
kas ar mums notiks, to nezin neviens.

man prātā rītausma un Kurzemes ziemeļi, uz galda pankūku kaudze.

plēst traukus , vai dauzīt misenes?

gribas pielaist uguni gultai, lai deg, lai jūt, cik ļoti rieb, lai nokrīt no saviem debesu augstumiem. reizēm šķiet, ka te ir par karstu manam latviešu temperamenatm.

dziļa ielepa, izelpa, elpa. un klusums, līdz nakošajiem traukiem.

"Gudra sieviete un greizsirdīga sieviete ir divas dažādas lietas."
/Dostojevskis "Noziegums un sods"

Puskails Viņš guļ man blakus, ciešā miegā, un bez spēka,lai kaut kam pretotos. man gribas Viņu piesiet pie gultas. cik duāla ir pasaule, cik duāla esmu es.

Kāpēc es nespēju sevi savaldīt un būt kareivīgi noskaņotā sieviete, kas neļaus sevi mīdīt kājam?
Jo zem tās kareivīgi noskaņotās sievietes, slēpjas muļķa zoss.
Apbruņojusies ar šķēpiem un cirvjiem, paceltu galvu kaļ atriebības plānus, ceļ mūrus un sienas, lai pierādītu, ka ir stipra, ka nevienu nevajag, taču vakarā klusībā gaudo pēc Viņa.
Un brīdī, kad Viņa elpa skar manu kaklu, uzmetas zosāda, miesai pārskrien simtiem stindzinoši aukstu tirpu, un es kļūstu kā vasks. Veselais saprāts tiek aizmirsts un es pilnībā padodos.
Taču katrs rīts iesākas ar bruņu uzvilkšanu, lai nepazaudētu pēdējas pašcieņas paliekas, un man patīk, ka spēli vadu es.

Brokastu tiesai - kafija un cigaretes. starpcitu- aizpampumu nemazina ne viens, ne otrs.
pirms aizmigšanas Viņš teica : Varētu Tevi apskaut, bet skaidrā tas būtu tik dīvaini. No rīta es pamodos ar cilvēcisko siltumu cieši blakus.
ir tā sajūta,ka nekur man nav vietas. es karājos gaisā, ar savām iegribām un dzīves plāniem.
tāds brutāla maiguma garša šajā vasaras deprejijā.


Gucci smaržas un slapji mati.
Jāiet ieelpot pilsētas smārds, varbūt paliks vieglāk.

šodien gribas to kurzemniecikso aukstumu asinīs ielaist.
uz balkona puķes un striķis.

es šonakt sajutos mazliet skaista, bet ... vienlaicīgi mazliet sveša sev. laikam skaistai būt man nesanāks. nu tā, pa īstam skaistai.

man ir tik daudz sīkumu zvirbuļu sadēdušies uz sirds vadiem, ka sāp.
viņi negrib izlidot ārā, viņi grib knābāt mani ,līdz sajūku prātā.

Biju nedaudz pazudusi. ar domu aizbegt no viesiem, tā vietā apmaldījos savās domās un sajūtās. un laikam tik ļoti jau aizbēgt nevēlējos, ja ļāvu visiem sevi viegli atrast un turēt sev cieši klāt.
vakar, sēžot savā lielajā gultā, iekš Lāčplēšvillas, bija visādas domas un pārdomas. laikam jau taisnība, ka ir lietas, kas ilgtermiņā novedīs pie huijņas.
galvā rodas visādi atslēgas vārdi un pieturas punkti.
es gribu kā Lanai- tīģeri pie gultas.

darvas piliens medus mucā.

Kā Elsbergs teiktu “dvēselē džinkst un džinkst kāds brutāli pārrauts vads”.
bet vispār ir tik daudz, kam džinkstēt, ka šonakt liekas- pasaule ap mani un manī tāds viens liels brutāli raustīts vads vien ir. es nezinu, sāp, vai tikai tā nepatīkami, sūrstoši niez, kā uzplēsta krevele noberztā ceļgalā.

blakus datoram stāv kastīte , kuras apdruka kārdinoši kliedz "apēd mani!", saturu pataupīšu kā sabiedrotos rīta kafijai.
brīvdienām ir sava burvīgā garša. ar nedaudz salijušām drēbēm, stiprām kafijām, jaunām vēsmām matu krāsās un prātā jukušiem ciemiņiem. es sev atļauju šonakt gandrīz neaizmigt. un ir kaut kā forši nedaudz dusmoties uz visu pasauli, justies nedaudz mīlētai, smieties līdz vēdersāpēm un pusdivos naktī našķoties ar krāsnī ceptiem kartupeļiem.

/labrīt, mana nakts!/

Varbūt būtu labāk, ja tagad lītu. varbūt būtu labāk, ja ledusskapī būtu kas vairāk par vecu desu. varbūt būtu jaukāk, ja mēs viens otru nesaprastu. varbūt būtu labāk, ja man vāzē stāvētu kāda pļavu puķe nevis ķiploku kāti. varbūt būtu labak, ja es Tevi klusībā neienīstu. varbūt būtu labak, ja es tik daudz nedomātu, bet mierīgi dzertu kafiju un baudītu brīvību.

"- Ja , Tu zinātu, cik daudz jaunu draugu man ir uzradies , jo man somā ir cigaretes?
- Es vienmēr esmu bijis Tavs draugs.. Tavs draugs, Tavs mīļākais, Tavs topošais…
-: …."

Viņa bija kā Frīda Kalo, kas rupju un satraukuma pilna sēdējā kanāla malā un vilka savā plaušās cigarešu dūmus.
Līdz pilnībai pietrūka sarkanais tonis, kas rotātu viņas lūpas. sarkanās lūpukrāsas pieskārieni cigaretei.
Es nezinu, kas ir tas, kas uzrunā : melnais, nedaudz čigāniskais kostīms, auskari- lieliem akmeņiem rotāti vai baltās kurpes.... bet varbūt , tas skumjais skatiens ,kas laternu gaismā liek domāt par dzintariem?
varbūt arī viņai kādreiz vajag nedaudz ziemeļu vēja sejā un apledojušus akmeņus zem kājām?
cigarete, kūst viņas pirkstos, pār lūpām plūst dūmu mutulīši .
Laternu gaismas atspulgs kanālā izskatās kā saulriets.

bohēma? Varbūt.
Bet varbūt tikai mazliet sāpju un mazliet skaistuma.

sāpīgā mīlestība man ir visskaistākā.

mans plāns pamosties 5:00 un doties meklēt kā saule lēc izgāzās. ak nē jel, es pamodos, bet paskatījos pa logu un izdomāju dažādus attaisnojumus, lai tomēr vēl kādu stundiņu pagulētu. nekas, man vel priekšā tik daudz rītu..

bet, zini cilvēk , sēdēt uz balkona ar saviem mazajiem meža dīvainīsiem un brokastot, jo labāk taču ir visiem saspiesties un skatīties sienā, nevis smuki pie galda, bet vismaz uz balkona un svaigā gaisā, cik nu svaigs pilsētā var būt, tas ir tik skaisti un tad saprast , ka ir taču tikai 9:00 un visi vēl tikai lēnām mostas vai pošas uz darbu, bet es jau divas stundas kā baudu Rīgas rītu un priecājos par narcisēm uz galda.

šodien svinam dzīvi, jo ir ko svinēt.

“man nav jābūt greizsirdīgai, jo es zinu, lai kur Tu ietu , Tu vienmēr atgriezīsies pie manis”

Tas pelēku pasauli krāsojošais laiks ir drīzak iedvesojošs nekā skumjš. Tradicionāli. Ja būtu majās , visticamāk, sajustos mazliet skaisti, mazliet romantiski, mazliet skumji un mazliet skaisti. Jo kā gan var justies , ja miesu apvij Einaudi skaņdarbi , bet pārdomas raisa Viktors Igo.



viņš nemīl sapņot, man reizēm šķiet, ka es pati esmu sapnis.

reizēm gribas nomirt, lai nepazadētu to, kas man jau ir. tās sajūtas , lai saglabājas kā iekonsrvētas. es baidos, atkal. un ļoti.
zinu, ka mīl, bet gribas to arī redzēt.
aizvērtām acīm sevi redzu sēžam uz akmeniem, zem dusmu sabiezinātiem mākoņiem, ziemeļvējam ceļā, plaušās velkot indīgos dūmus, un kopā ar izelpu ļaujot pazust sāpei.

-/izteikta miesaskāre/

man laikam ir pavasara depresija, ja tāda ir. es , diemžēl netieku galā ar sevi. un ja es netieku galā ar sevi, tad kā , lai es sakārtoju sev apkārteošo.?

aprikožu šokolāde, rūgta kafija, Lana Del Ray un antīkā mitoloģija. – lai man jauks vakars!