šeit dzīvo m.

pavasaris.
… vismaz aiz loga un arī manī. kaut nedaudz. arī hiacinte uz palodzes lēnām , plaukst. drīz būs hiacinšu reiboņi, ah, kā man to pietrūka.
atkal bija pienākusi tā diena, kad mums bija lemts satikties. šoreiz 4.perons stacijā tika iemainīts pret “atnāc mn pakaļ uz to veikaliņu”.
un tas man tik ļoti patīk, mes vienmēr satiekamies tik dīvainās vietās.
Kamēr es stedzīgi tukšoju savu kafijas krūzi, noskanēja durvju zvans un ienāca viņš, savā pelēkajā mētelī , izskatīdamies tik svarīgs. tik pieaudzis un nopietns. mūsu vecuma starpiba ir tikai dažos mēnešos , bet viņā tik maz no jaunības trakuma saglabājies. dzīve norūda.
paķēru mēteli, sabučoju savu meitēnu un devos baudīt pavari kopā ar Viņu. es vienmēr ļoti priecājos viņu satikt, bet ar katru reizi man šķiet, ka mēs kļustam svešāki, laiks un attālums dara savu , bet šī atsvešināšanās kļust maģiska.
es visu laiku domāju, ka varbūt Viņš ir tas, vienīgais vīrietis manā dzīvē, kurš neaplauzīs man spārnus. es kļudījos. manī tomēr ir par daudz “vienalga, ko citi domās, mēs taču paši zinām labāk , kā ir patiesībā”.
laiks skreja vēja spārniem. mēs gājām blakus, kopā izskatīdamies labi un svarīgi, bet klusēdami. tikai šoreiz klusums bija mulsinošs un smags. es zinu, ka kada viņu gaidīja mājās, es zinu ka kādai es esmu nezāle puķudobē.
bet kur palicis mans senais draugs? kur palicis tas sapņotājs? - Izaudzis.

šoreiz Sniegbaltīte nesēdēja otrpus monitoram un arī vidēji iedegušais vīrietis nebija blakus. šorei viņa bija viena. pavisam taustāma un ublīdusi no pārspīletām emocijām.
piepampušās roku vēnas šodien apgrūtina rakstīšanu. šodien viņa tikai eksistē kā miesiska būtne, viss pārējais klejo, mekledams sevi.
aiz loga pavasaris mijas ar neatlaidīgo ziemu , bet Sniegbaltītē sajūtu haoss jaucas ar pārspīlētu mieru.

sapņu tulkā jāmeklē savu sajūtu atšifrējumi.
Domās viņa kādam teica "Es Tevi pacienāšu ar labu kafiju, Tu mani ar labam cigaretēm."

"nakts nav tik melna kā cilvēks."
/V.Igo/

Lasu Turlaju un viņa “Lietus piļu arhitektūru” un katrs dzejolis, katra rindiņa, katrs vārds liek kaut kam iekšā sarauties. Sirds nodreb un elpa aizraujas , tik ļoti viņš šodien ir ar mani. 42.lpp varbūt ir patiesība, bet varbūt es pārāk pieķeros vārdiem. varbūt labāk ledus karalienei , dzīvot savā pilī un nosalt. tad es būšu tā, kas apdedzināsies ar saltumu. Sniegbaltītei sāpēs!

Tas ir mīlas daudzstūris tikai bez stūriem un mīlestības.

un reizēm es aizdomājos, vai ir jēga visam tam, kas te top.

darbadienas vakars ar brīvdienu priekšvakara piegaršu. zem sedziņas un gaidu, tikai nezinu : kaut ko , vai kādu.
stindzinošais aukstums, kas valda ārā, šķiet vēlas ielauzties ari manā miteklī, un tieši tad , kad gulta man vienai par lielu.
lai arī es izbaudu šos vienatnes vakarus : es uzelpoju, jo es ka īsta sieviete varu veltīt laiku sev, burbuļvanas un nagu krāsošana, saldērīgo filmu skatīšanās un salātlapu graušana. ar vīriešiem jau tā nevar, viņiem gaļu un trillerus.


es jutos loti pazudusi. un ceru, ka esmu ceļā un sevis atrašanu.
man vajag jūru un apledojušus akmeņus.
man vajag ziemeļu vēju sejā.

varbūt pienāks brīdis un mana ilūzija par mīlestību tiks sašķaidīta un beigu beigās es tiesam palikšu vientuļniece.
un es nesaprotu kāpēc tas, kas kādreiz bija skaists nevar palikt skaists visu laiku.
es, šķiet tik daudz ko vēl nesaprotu. bet nevienam nedrikst ticēt. tad sap ļoti.

man kaut kādi zvirbuļi uz nerviem sasēduši un knābā tos.

"naktstauriņi grib iekšā, dvēsele grib — kaut kur"
/Elsbrgs/

kaut kur 100km no rīgas, kaut kur , kur ir mana sirds snieg. ak ne, puteņo. no gaisa krītot kaut kas starp sniegu un krusu. jūra atkal trako un cilvēki bauda dabas varenību.
bet es sēžu 100km no savas sirds vietas, meiginu saprast, kas ir tas, kas notiek aiz mana loga. dedzinu mazliet sveces, pildu istabu ar kafijas smaržu un domāju, ka esmu labs students, jo cītīgi mācos.
bet...
es tik ļoti gribu tur, kur daba valda pār cilvēku.

snieg!

ta, tomēr tik tuva sirdij, tik klusa un maiga.
gliemežvakos šalc jūra, tā mani sauc.
ja man būtu karsta ingvertēja ar citronu un nedaudz medus, es šonakt sajutos mazliet laimīga. pusnakts vilinājums ar savām grāmatu un recenziju kaudzītem , šonakt ir salīdzinoši baudāms.

man gribas, lai aiz loga līst [jo sniegu gaidīt ir naivi]. diemžēl. bet laternas, tās man šonakt atgādina saulrietu.

un manī ir tā sajūta, ka es varētu iziet lauka vidū un kliegt , cik viegli es šodien jūtos.

man gribas mājās. pie jūras.

ja man būtu Twitter profils , es vakar butu ierakstījusi "aiziešana uz veikalu, zābaku nopirkšana, sajušanās skaistai, un hesburgera apēšana ir tik nogurdinoša, ka man uznāca miedziņš".
un tā būtu patiesība.
bet, ja man nenāktu miegs, es ar vislielāko prieku uzaicinātu kādu pastaigāties pa Rīgas ielām. ārā bija burvīga krēsla.
uzliku "Gladiatoru " un aizmigusi gaidīju savu vīrieti.

saklausījusies Lieliskās ieteikumus muziciņā, sasmēlusies idvesmu gribas šonakt darīt Tik daudz un daudz un daudz.. bet es ievelku dziļo iedvesmas elpu un ļauju sev šonakt pagulet, lai rīt butu laiks rīta kafijai.
un atzīme sev : Lieliskā ir tik iedveslojoša, atkal!
tik ļoti, ka man reizem gribas viņas "iekšas"

ludovico playlistē. skaistam fonam, nekā nedarīsanai. mandarīnu sezonas atklāšana.
dienas plānā, laikam : romantiskais kino ar vīrieti. pārmaiņas pēc ar savu.



es gleznoju ,un man pofig , ka nemāku. tas nomierina.

es būšu kā mūris, no niedrēm celts. es būšu ka ledus, kas kūst. es būšu ka jūra , kas neaisalst.
bet varbut pietiks ar to, ka es tikai būšu.?

mani kāds no iekšpuses ar dakšiņu skrāpē.tādēļ visas savas sajūtiņas, ka manai dzīvei pienācis gals un es esmu nekam nederīga sieviete, kas nemāk saglabāt savu mīlestību , sublimēšu radošajā enerģijā. varbūt šonakt izdosies pabeigt.

atceries, es teicu, ka mana karma drīz vems- tagad tā vemj. gandrīz asisnis.

Es pats ar sevi šonakt sarunājos. Un paldies Dievam, ka tu nenojaut./ziedonis/

labvakar,
dzīvot ceturtajā stāva ir burvīgi. es esmu virs laternām, kas iekārtas ielas vidū.tik patīkami sēdēt pie loga un skatīties gaismas staru kūlī uz lielajām lietus lāsēm. man patīk dzirdēt kā lietus sitas pret palodzi.

visas zīmes no debesīm vai vienkāršas sagadīšanās, bet jau kuro dienu manus plānus izjauc ,kas neparedzēts. laikam nav vēl istais laiks pienācis.

šodienā ir pārāk liela emociju gamma
rīta īgnums pazuda ejot uz universitāti. man gribējās visus samīļot, visiem uzsmaidīt. man mugurā un galvā un apkart ir un bija haoss, bet zini, cilvēk, cik es šodien jutos skaista.
vakara pārsteigums, par mīļotā vīrieša esamību mājās un vakariņu gatavošanu.
un pārsteigummulsumdivainasajuta.
man uzdāvina puķi. nav svarīgi kādu- svarīgi ir tas, ka vīrietis, no rita pērk ziedus svešai meitenei (labi, pavisam nezināmi jau neesam) , bet un tomēr. turpinajums nakts pastaigā pa Čaka Rīgu, neveselīgas uzkodas un kino.

ziniet, gandrīz romantiski.
un nepareizi.

starpcitu : viela pārdomām.
http://ievaievinja.wordpress.com/2011/10/10/eglite

/ saplīsa kafijas bundža / ceru, ka šis trauks plīsa uz laimi.

es jutos kā atpkaļgaitu ieņēmis kuģis, pilns domu pasažieru. tie sakrajušies visi vienā vietā, es nezinu kāpēc ,bet man ir sajuta, ka plaušu apvidu. tur spiež visvairāk.
atkal es esmu "ar velmi rakstīt", jo ir ko teikt, tikai plaušas apēd visus vārdus,es klusēju. un iekša tik krajas un krājas, pūst un pūst.
mana karma drīz vems.°

bet , ja Tu esi reiz pa reiziei te iemetis aci: es Tevi mīlu.
un par spīti tam , ka citiem ilūzija par mīlestību ir pazudusi, es esmu naiva un joprojām ticu tai lielajai mīlestibai, mūžīgajai.
Ļaujiet man but ar putniem. vēl nedaudz.

kiss a rockstar - ✓

ārā ir rudens. vai ne? vai nē?
pabiju prom no pilsētas burzmas, tur bija pilnmēnes nakts ar degošu lapu smaržu. tā ir rudens pirmā sajūta. vēl es gaidu sarmas rītus un nosalušus pirkstus.
un manī iekšā ir rudens ar visām tā izrietošajām sekām. galvā ir vētra. visas domas un sajūtas plosās manī un plosa mani. un šis ir tas brīdis, kad riebums pret sevi aug augumā.
visam ir savi iemesli.
jo vairāk es sev atzīstu, ka gribu paņemt pārtraukumu no visa , jo vairak es saprotu , ka gribu aizbēgt ne jau no visiem un visa, bet no sevis.
kamēr neviena nav mājās, atļaujos paraudāt, bez liekiem jautājumiem.
es esmu gļēvs muļķa cilvēks, kam nav pat vēl 20.

-Es Tevi dievinu jau tāpēc vien, ka Tu esi. Tāpēc, ka dzīvojam vienā laika posmā. (..)
- Cik Tu esi izdzēris?
- Necik. Kafiju un skumjas.

.....

- Vai tas ir aizdomīgi , ka es Tevi dievinu?
- Mazliet bīstami.


/Remarks/