pavasaris.
… vismaz aiz loga un arī manī. kaut nedaudz. arī hiacinte uz palodzes lēnām , plaukst. drīz būs hiacinšu reiboņi, ah, kā man to pietrūka.
atkal bija pienākusi tā diena, kad mums bija lemts satikties. šoreiz 4.perons stacijā tika iemainīts pret “atnāc mn pakaļ uz to veikaliņu”.
un tas man tik ļoti patīk, mes vienmēr satiekamies tik dīvainās vietās.
Kamēr es stedzīgi tukšoju savu kafijas krūzi, noskanēja durvju zvans un ienāca viņš, savā pelēkajā mētelī , izskatīdamies tik svarīgs. tik pieaudzis un nopietns. mūsu vecuma starpiba ir tikai dažos mēnešos , bet viņā tik maz no jaunības trakuma saglabājies. dzīve norūda.
paķēru mēteli, sabučoju savu meitēnu un devos baudīt pavari kopā ar Viņu. es vienmēr ļoti priecājos viņu satikt, bet ar katru reizi man šķiet, ka mēs kļustam svešāki, laiks un attālums dara savu , bet šī atsvešināšanās kļust maģiska.
es visu laiku domāju, ka varbūt Viņš ir tas, vienīgais vīrietis manā dzīvē, kurš neaplauzīs man spārnus. es kļudījos. manī tomēr ir par daudz “vienalga, ko citi domās, mēs taču paši zinām labāk , kā ir patiesībā”.
laiks skreja vēja spārniem. mēs gājām blakus, kopā izskatīdamies labi un svarīgi, bet klusēdami. tikai šoreiz klusums bija mulsinošs un smags. es zinu, ka kada viņu gaidīja mājās, es zinu ka kādai es esmu nezāle puķudobē.
bet kur palicis mans senais draugs? kur palicis tas sapņotājs? - Izaudzis.
… vismaz aiz loga un arī manī. kaut nedaudz. arī hiacinte uz palodzes lēnām , plaukst. drīz būs hiacinšu reiboņi, ah, kā man to pietrūka.
atkal bija pienākusi tā diena, kad mums bija lemts satikties. šoreiz 4.perons stacijā tika iemainīts pret “atnāc mn pakaļ uz to veikaliņu”.
un tas man tik ļoti patīk, mes vienmēr satiekamies tik dīvainās vietās.
Kamēr es stedzīgi tukšoju savu kafijas krūzi, noskanēja durvju zvans un ienāca viņš, savā pelēkajā mētelī , izskatīdamies tik svarīgs. tik pieaudzis un nopietns. mūsu vecuma starpiba ir tikai dažos mēnešos , bet viņā tik maz no jaunības trakuma saglabājies. dzīve norūda.
paķēru mēteli, sabučoju savu meitēnu un devos baudīt pavari kopā ar Viņu. es vienmēr ļoti priecājos viņu satikt, bet ar katru reizi man šķiet, ka mēs kļustam svešāki, laiks un attālums dara savu , bet šī atsvešināšanās kļust maģiska.
es visu laiku domāju, ka varbūt Viņš ir tas, vienīgais vīrietis manā dzīvē, kurš neaplauzīs man spārnus. es kļudījos. manī tomēr ir par daudz “vienalga, ko citi domās, mēs taču paši zinām labāk , kā ir patiesībā”.
laiks skreja vēja spārniem. mēs gājām blakus, kopā izskatīdamies labi un svarīgi, bet klusēdami. tikai šoreiz klusums bija mulsinošs un smags. es zinu, ka kada viņu gaidīja mājās, es zinu ka kādai es esmu nezāle puķudobē.
bet kur palicis mans senais draugs? kur palicis tas sapņotājs? - Izaudzis.
Comments