Pasaulē eksistē 193 mazo un lielo pērtiķu sugas. 192 no tām ir spalvainas, un vienīgais izņēmums ir kailais pērtiķis – homo sapiens jeb cilvēks. Kailā pērtiķa senči kā mazi kukaiņēdāji siltasiņu zīdītāji dzīvoja vienlaikus ar dinozauriem, līdz tie izmira. Tad daļa šo zvēriņu pārcēlās dzīvot kokos, kur kļuva par veģetāriešiem, bet daļa palika uz zemes, kļūstot par visēdājiem. Daži, piemēram, gorillas un orangutani izauga lieli, bet citi palika mazi. Cilvēka senči dzīvoja savannā, sāka pārvietoties tikai uz divām kājām, cīnoties ar konkurentiem, ēda gan augus, gan dzīvniekus, gan arī maitas, no nelabvēlīgiem dabas apstākļiem slēpās alās. Iemācījušies iegūt uguni un pamazām zaudējuši apmatojumu, viņi, lai nenosaltu, sāka darināt sev apģērbu no dzīvnieku ādām. Šajā evolūcijas procesā smadzenēm neizbēgami bija jāpalielinās, un tā vairāku miljonu gadu laikā cilvēka sencis kļuva par “infantilu pērtiķi”, agresīvu kulturālu slepkavu, kam raksturīga neotēnija – ilga attīstība.
Šimpanzu mazuļiem dzimšanas brīdī galvas smadzeņu masa ir 70 % no pieauguša īpatņa galvas smadzeņu masas, un gada vecumā tā jau sasniedz 100 %. Savukārt cilvēkbērns piedzimst ar 23 % no kopējās pieauguša indivīda galvas smadzeņu masas, un tā pakāpeniski pieaug līdz 23 gadu vecumam. Tā ir radusies kultūras pārmantojamība – māka uzglabāt ēdienu, orientēties telpā, atgriezties savā mājoklī, lietot tualetes piederumus. Tā ir izveidojušās jaunas komunikācijas sistēmas – valoda, mīmika, žesti, radušies simboli un abstraktie priekšstati par nāvi un aizkapa dzīvi, kā arī tikai kailajam pērtiķim specifiskās blusas, kuru nav citiem primātiem. Iespējams, apmatojums izzuda tieši dažādo parazītu dēļ, kas dzīvo primātu spalvās.
Tā kā kailajam pērtiķim nebija nedz asu nagu, nedz ilkņu, ar ko aizstāvēties, tad vajadzēja kļūt sevišķi agresīvam, izgatavot ieročus, lai iegūtu barību, kā arī kooperēties barības sadalē (tēviņi nesa mājās barību mātītēm un bērniem) un dzimumu diferenciācijā (par mazuļiem rūpējas lielākoties mātītes). Tēviņu ilgā prombūtne radīja iespēju citiem tēviņiem kopoties ar viņu mātītēm, tādēļ radās starp citiem primātiem visai reta parādība – laulības institūcija, kas paredzēja, ka mātīte būs uzticīga tēviņam, par to pretī saņemot tēviņa rūpes par viņu un viņas mazuļiem. Vēl viens laulības institūcijas uzdevums – novērst nopietnas seksuāla rakstura ķildas populācijas vidū, jo izgudrotie nāvīgie ieroči pērtiķim – slepkavam varēja būt liels kārdinājums, lai izrēķinātos ar netīkamu sāncensi. Taču šīs pārmaiņas norisinājās ģenētiskā, nevis kultūras līmenī, kā tas parasti tiek uzskatīts, jo mainījās barība, agresivitāte, bailes, seksuālā un ģimeniskā darbība. Ja tas tā nebūtu, tad mūsdienu kailie pērtiķi viegli varētu atbrīvoties no minētajām uzvedības formām, bet tas nav iespējams. Vien ik pa brīdim cilvēki izbrīnā, neizpratnē un šokā noliec galvu savas dzīvnieciskās dabas priekšā, bet miljoniem gadu laikā radušos uzvedību ir bezspēcīgi mainīt. Mūsu ārkārtīgi sarežģītā civilizācija spēs pastāvēt tikai tad, ja cilvēks turpinās ievērot pērtiķa – slepkavas instinktus, vajadzības, savdabību, kaprīzes un ar tiem saistīto kultūras specifiku. Lai kaut ko mainītu, ir vajadzīgi tikpat daudzi miljoni gadu, jo radīt dzīvotspējīgu populāciju ar mākslīgu iejaukšanos nav iespējams.
Cilvēka – kailā pērtiķa – seksuālā uzvedība ietver 3 fāzes: 1) pāra veidošanos, 2) flirtu, 3) kopošanos. Pirmās divas fāzes var būt publiskas, trešā parasti notiek, citiem neredzot. Tēviņš lielu uzmanību veltī mātītes krūtīm un dibenam, mātīte – tēviņa ģenitālijām. Kopošanās galvenokārt ir frontāla – seja pret seju, bet ir arī citas pozas. Tā parasti ir īsāka nekā flirts un var beigties ar tēviņa spermas izšļākšanu un mātītes orgasmu. Kopošanās laikā viss ķermenis piesarkst, pulss var sasniegt 150 sitienu minūtē, asinsspiediens paaugstinās līdz 250. Orgasma laikā seja ir izkropļota, mute – sašķiebta, nāsis – ieplestas, vulvas lūpas kļūst spilgti sarkanas, atskan elsas, kliedzieni, vagīna ir stipri piebriedusi un saraujas 5–20 reizes ar 0,8 sekunžu intervālu, klitors (falla ekvivalents sievietēm) piebriest, jo tiek netieši kairināts. Falls (cilvēkiem tas ir vislielākais no visiem primātiem; piemēram, gorillām tas ir tikai 5 cm garš) arī ir piebriedis, tēviņš kopojoties pārklājas ar sviedriem, līdz izšļāc sēklu vagīnā arī ar 0,8 sekunžu intervālu.
Kailais pērtiķis ir visseksuālākais primāts, un tas ir saistīts ar daudziem iepriekš minētajiem jaunveidojumiem kailā pērtiķa evolūcijā. Liela nozīme bija neotēnijai, kad abiem vecākiem savus mazuļus vajadzēja ilgi audzināt, tāpēc mātītēm izzuda estrs jeb meklēšanās un viņas ieguva spēju visu laiku kopoties ar tēviņiem (pat gaidot bērnu vai zīdot to ar krūti), lai viņus piesaistītu ģimenei. Savukārt bērni, kam ilgi bija jādzīvo kopā ar vecākiem, sasniedzot dzimumbriedumu, ātri izveidoja pāri, lai aizpildītu radušos tukšumu, un laika gaitā tā kļuva par iedzimtu īpašību. Lai dzimumdzīvi padarītu vēl interesantāku, mātīte sevi sāka dažādi izdaiļot (ir atrastas lūpu krāsas jau no akmens laikmeta) un centās pēc iespējas biežāk kopoties ar savu tēviņu, lai viņš neaizietu pie citas mātītes. Tāpēc aktīvā dzimumdzīve mūsdienās nav izvirtība, bet dziļu evolūcijas slāņu diktēts nepieciešams izdzīvošanas mehānisms. Frontālā kopošanās poza ietekmēja erogēno zonu dublēšanos: sievietes lūpas sāka dublēt vulvas lūpas, bet krūtis – dibena apaļumus. Arī krūšu galu pigmentācija kalpo tēviņu pievilināšanai. Tā kā kailie pērtiķi ir individuālisti, tad viņiem nozīmīgas ir partnera dažādās individuālās dzimumpazīmes – seja, krūtis, vēders, ģenitālijas. Frontālajai kopošanās pozai ir arī funkcionāla nozīme: citu primātu mātītēm, kas kopojas no mugurpuses un pārvietojas četrrāpus, sperma neizplūst no vagīnas, bet sievietei, kas pārvietojas stāvus, tā var izplūst un tad viņa neapaugļosies. Tātad frontālā poza sekmē populācijas vairošanos, jo sieviete pēc orgasma kādu laiku paliek guļus stāvoklī un spermatozoīdi var doties olšūnas meklējumos. Turklāt evolūcijas gaitā sievietei ģenitālijas ir pārveidojušās tā, ka viņai ērtāk kopoties guļus uz muguras, arī viņas ģenitālijas vīrietim tā ir labāk pārskatāmas un pieejamas klitora kairināšanai, bet dzīvniekiem raksturīgajā jeb sunīšu pozā to darīt nav visai ērti. Atšķirībā no vīrieša, kas dažādi cenšas seksuāli apmierināt sievieti, citiem primātiem kopošanās nav bauda, bet instinkts, un tās laikā mātīte pavisam mierīgi turpina mieloties banānu vai pēc akta aiziet, lai kopotos ar nākamo tēviņu, tāpēc ka viņām pēc kopošanās nav atslodzes, nav kompensācijas. Orgasms ir raksturīgs tikai kailo pērtiķu mātītēm – tas viņām no kopošanās ļauj izjust milzīgu baudu un liek tiekties pēc arvien jauniem dzimumaktiem ar konkrēto partneri, kas spējis viņai sniegt apmierinājumu; tā tiek stiprinātas arī ģimeniskās attiecības.
Kailā pērtiķa tēviņam svarīgas ir mātītes ārējās formas, jo pēc tām viņš novērtē viņas spējas dzemdēt un nākamo paaudžu formas, toties mātītei nozīmīgāka ir tēviņa smarža, kas liecina, vai viņš ir vesels un cik vesela būs nākamā paaudze. Evolūcijas gaitā ir radies vēl kāds, tikai kailo pērtiķu mātītēm raksturīgs ieguvums – himēns jeb jaunavības plēve. Tā ir arī dažiem citiem zīdītājiem, bet tikai embrionālā stadijā. Arī tam pamatā ir kailo pērtiķu neotēnija: šķiet, paradoksāli, bet sāpīgajai un neērtajai deflorācijai (plēves pārplēšanai) bija jāveido sievietē ieradums ar lielāku atbildības izjūtu izturēties pret kopošanos, ja viņa seksuālās eksperimentēšanas dēļ nevēlas kļūt par vientuļo māti, tāpēc ka viņas dzimumpartneris negrib veidot ģimeni. Jāpiemin arī poligāmija, kas daudzās kultūrās eksistē vēl mūsdienās. Tai pamatā ir gan mednieku nežēlīgie dzīves apstākļi, gan sugas iekšējā agresija, kuras dēļ kailo pērtiķu tēviņi mēdza nogalināt cits citu; citiem primātiem tāda uzvedība nav vērojama, un letāls iznākums ir reti. Lai nodrošinātu populācijas izdzīvošanu, liekās mātītes nonāk pie viena tēviņa. Kaut gan šādas attiecības nav visai ērtas, jo mātītes ir ļoti greizsirdīgas, tomēr citu risinājumu kailo pērtiķu sugas pārstāvji nav izgudrojuši vai arī evolūcija tādu nav piedāvājusi.
Kā civilizācija ir iespaidojusi kailā pērtiķa seksuālo uzvedību? Patiesībā visai maz, ir mainījušies tikai nosaukumi: midzeņa vietā ir mājoklis, medības ir aizstājis darbs, medību laukus – biznesa centrs, seksuālā pāra vietā ir laulības saites, mātīte ir kļuvusi par sievu.
Mūsu civilizācijā joprojām prevalē kailā pērtiķa fizioloģiskā un anatomiskā motivācija un tieši bioloģiskie faktori nosaka sabiedrības struktūru un morāli. Lielās pilsētās ik dienu ikviens ģimenes cilvēks saņem simtiem kairinājumu un kārdinājumu, kas liek pārkāpt laulību, tomēr to neizjaucot. Viens no civilizācijas seksualitātes bremzētājiem ir t. s. “vīģes lapas” institūcija – apģērbs. Arī tie aborigēni, kas dzīvo tropu zonās, nēsā gurnu apsējus. Staigāšana uz divām kājām ļauj visiem skaidri saskatīt tēviņa lielās ģenitālijas un ievērot nepārprotamo seksuālo signālu – erekciju. Tādēļ arī radās dažādi civilizācijas aizliegumi, no kuriem kuriozākais ir tā saucamās nevainības jostas. Vēl mūsdienās ir zināmi gadījumi, kad Rietumu civilizācijas pārstāvji, ejot uz darbu, ar priekškaramo atslēgu ir aizslēguši sievas lielās kaunuma lūpas, kurās ir izveidoti īpaši caurumi atslēgai. Atšķirībā no pārējiem primātiem kailajam pērtiķim kopošanās ir privāta lieta, kas simboliski tiek saistīta ar miegu: vārds gulēt bieži vien nozīmē – kopoties ar kādu. Tomēr, par spīti visam, kailā pērtiķa pastiprinātā seksualitāte izlaužas cauri jebkuriem civilizācijas ierobežojumiem: sievietes dara visu iespējamo, lai izceltu savus gurnus – nēsā augstpapēžu kurpes, lai dibens gorītos un vīrieši to ievērotu, mākslīgi palielina krūtis, tā izceļot savu seksualitāti, u. tml. Arī modelētāji, kam it kā ir jāapģērbj sievietes, dara visu, lai viņas izģērbtu – darina tērpus, kas vēl vairāk izceļ sievietes dibenu un krūtis. Mode sievietēm liek nenēsāt krūšturi un vilkt stringbiksītes, lai izskatītos, ka sieviete ir bez biksītēm. Sievietes ar savu seksuālo uzvedību it labi prot manipulēt ar vīriešiem, it sevišķi – ar viņu agresivitāti, pāradresējot to. Ja vīrietis ir agresīvs, sieviete izliekas seksuāla un iegūstama, līdz vīrieša agresivitāte ir noplakusi, izzudusi, bet, tiklīdz tas ir noticis, sieviete kļūst nepieejama, it kā sakot: esmu ļoti seksuāla, bet mani ir grūti iegūt, lai kopotos. Tā sievietes ir iemācījušās gūt no vīriešiem dažādus materiālus labumus, turklāt viņas seksualitāti izmanto arī karjeras veidošanai. Lai varētu saglabāt ģimeni, jau izsenis ir radusies prostitūcijas institūcija, kad vīrietis var apmierināt savu tieksmi pēc piedzīvojumiem un iegūt jaunu miesu – “surogātu”, jo salīdzinājumā ar padzīvojuša precēta vīra romantisku iemīlēšanos kādā jaunā būtnē vienreizīgs fizisks gadījuma sakars nepavisam nav bīstams. Līdzīga institūcija ir žigolo – ja sieviete iesaistās šādos sakaros, tad ģimene netiek apdraudēta, sieva tikai pārliecinās, ka viņa vēl joprojām ir iekārojama un ka arī viņa var piedzīvot orgasmu, ko, iespējams, viņa nav izbaudījusi laulībā. Tomēr cilvēku lielā seksuālā aktivitāte ir radījusi Zemes pārapdzīvotību un tādēļ arī pastāv dažādi dzimstības regulācijas principi, kas darbojas zemapziņas līmenī, – homoseksualitāte, lesbisms, dažādas mūku un mūķeņu institūcijas, fanātiska reliģiozitāte, askētisms un vēl citas seksuālas uzvedības perversijas, kas ierobežo cilvēku skaita pieaugumu.
