šeit dzīvo m.

ir dienas, kad es gribu, lai aiz loga neganti puteņo, lai aiz loga ir ziemeļblāzma un viss smagais šķiet vēl smagāks. ir dienas, kad es gribu lai rudens vēji plosa kokus un dzenā nokritušās lapas. un ir dienas, kad līdz kaulam pietrūkst vsaras bezbēdības un vieglas romantikas.
varbūt, ir laiks beigt sapņot un saprast, ka es esmu te.. un tas, kas notiek ar mani tagad ir mana īstā dzīve un nebūs man kafijas tasīšu ar ziedu raktiem un laiva gultas vietā.
bet, kā lai to visu izbeidz, ja vienīgā vieta, kur es varu aizbēgt ir manas sapņu pilis ar tasītēm.. ar laivām.
kā, lai piepilda cūciņas krājkasītes vēderu un vienlaicīgi nepazaudējas..
varbūt, ir atkal laiks bēgt? cik ilgi es tā bēguļošu?