šeit dzīvo m.

šis ir mans kārtējais ikdienišķo sajūtu (p)ieraksts.

milzīgs ir haoss manī un šobrīd ļoti trausla ir tā robežlīnija, kas attur mani no raudāšanas. man šķita, ka joga un meditācija mani ir pilnīgi attālinājusi no stresa un diskomforta sajūtām, šodien šķiet, ka visa pasaule brūk, ne joga, ne meditācija nelīdz un es sāku raudāt, jo nespēju atrast otru zeķi.


un lai arī meži un jūra vakaros nomierina manu satrakojušos garu, jūtos viena un fakin vientuļa.
bēgot no savām sajūtām es mērķtiecīgi iesaistos un pati organizēju avantūras un piedzīvojumus, bet no sevis taču neaizbēgt, vai ne?

un periodiski es domāju par Viņu- vīrieti savā dzīvē, kam nav ne statusa ne idejas par to, kas mēs viens otram esam. Ir gandrīz gads pagājis, un mēs joprojām klusējam par mums. Es zinu tikai to,ka viņš ir iedvesma. Viena no.


bet cilvēk, vai tu tur esi? Vai mani kāds dzird?