4.maijs
Vakarnakt nosapņoju, ka rakstu blogu. Tur bija kaut kas par sevis meklēšanu un, laikam arī par atrašanu, kaut kas par īstajiem brīžiem un īstajiem cilvēkiem balkus, kaut kas par mieru un visām citām skaistām lietām.
Šorīt pamodos un domāju- tā jau arī ir – visas (nu labi gandrīz visas) tās salkanās atziņas, ko esmu sapinojusi Pinterestā ir diezgan patiesas. (Mans divdesmitpiecgadnieka viedums nebeidz augt) Un ik pa laikam gribas kādam aizsūtīt kādu no “jaunatklatajām” atziņām, jo es taču tagad jutos tik kruta, apmēram sajēdzot, ko un kā gribu savā dzīvē :D.
Bet ziniet, kas ir forši?! Šajā visā viedumā vairs negribas raudāt. Negribas psihot , ka viss slikti un tnegribas kādam salauzt žokli (nu vismaz ne tik bieži,kā iepriekš).
Man vajadzēja apmēram 10gadus, vairākkārt salauztu sirdi, izčakarētu smadzeni un tam pa vidu lieliskus draugus un ģiemeni, kas tomēr no malas visu redz labāk, lai beidzot saprastu un atzītu sev, ka esmu diezgan kruta (lasīt: no malas šķietami iedomīga,bet salīdzinoši intelģenta un reizēm pat diezgan smieklīga) personība + ja beidzot saņemas darīt lietas, ne tikai gaidīt, kad beizot pienāks tas īstais brīdis, tad uh, dzīve šķiet apmēram tik pat skaista, kā tikko Pinterestā apbrīnotajās bildēs. Un ja vēl beidz gaidīt uz citiem cilvēkiem un saņem dirsu rokās un dara pats, tad viss sanāk un reizēm sanāk sasodīti foršāk, nekā cerēts!
Šobrīd es daudz lielākos apmēros piekopju teoriju “gribu un daru, jo jūtos to nopelnījusi” un daudz mazāk satraucos, vai mans “gribu” neietekmēs spēju nomaksāt īri, jo es jūtu, ka viss būs OK!
*Lai nebūtu tā, ka es jums te piedziedu pilnas ausis par to, cik man viss pasakaini, var atzīties, ka joprojām ir dažas dienas, kad viss zajebal un gribas dzert vīnu un skatīties seriālus. Es tomēr esmu mežāzis – man reiz pa reizei vajag pačīkstēt!
Ceru, ka drīz uznāks ļoti poētiskā iedvesma un varēšu uzrakstīt kaut ko par zvaigžņotām vasaras naktīm, siltiem sāniem blakus un klejotāju dvēselēm.
