šeit dzīvo m.

Laiks skrien.
Pamostos, paēdu brokastis- jau viens pēcpusdienā.
Vējš aiz loga purina krūmus un , lai arī tur ārpasaulē ir sasodīti auksts, šaipus logiem viss mierīgi. Viss izņemot mani.
Darāmie darbi sarakstā krājas un krājas, bet es tik apātiski blenžu datora ekrānā.
Galvā miljons domu - kā būtu, ja būtu. Kā būtu, ja nebūtu. Un tad vienā brīdi attopies, ka esi galīgi sapinies visās šajās būtībās un nebūtībās.
Pietiktu, ja es saņemtos nedomāt par lietām un notikumiem, ko neizmainīt (bet sajūtas paliek).
Pietiktu, ja es no rīta pamostoties pateiktu sev - "Mazā, viss ir labi, you are cool"

"I want to taste you again
Like a secret or a sin"

- Skaļi gaudoju līdzi balādei un pilnīgs flešbaks mūsu pusotram rudenim, ziemai, pavasarim. Mūsu negulētajām naktīm un aizgulētajiem rītiem. Mūsu ciešajiem apskāvieniem un ledainajām atvadām.
Brīžiem man tik ļoti gribas atgriezties tajā visā murgā, jo kaut arī līdz kaulam sāpīgi, kaut kas skaists tajā visā bija.
...ja vien man nejauši sanāktu Tevi atkal satikt.

4.maijs

Vakarnakt nosapņoju, ka rakstu blogu. Tur bija kaut kas par sevis meklēšanu un, laikam arī par atrašanu, kaut kas par īstajiem brīžiem un īstajiem cilvēkiem balkus, kaut kas par mieru un visām citām skaistām lietām.

Šorīt pamodos un domāju- tā jau arī ir – visas (nu labi gandrīz visas) tās salkanās atziņas, ko esmu sapinojusi Pinterestā ir diezgan patiesas. (Mans divdesmitpiecgadnieka viedums nebeidz augt) Un ik pa laikam gribas kādam aizsūtīt kādu no “jaunatklatajām” atziņām, jo es taču tagad jutos tik kruta, apmēram sajēdzot, ko un kā gribu savā dzīvē :D.

Bet ziniet, kas ir forši?! Šajā visā viedumā vairs negribas raudāt. Negribas psihot , ka viss slikti un tnegribas kādam salauzt žokli (nu vismaz ne tik bieži,kā iepriekš).

Man vajadzēja apmēram 10gadus, vairākkārt salauztu sirdi, izčakarētu smadzeni un tam pa vidu lieliskus draugus un ģiemeni, kas tomēr no malas visu redz labāk, lai beidzot saprastu un atzītu sev, ka esmu diezgan kruta (lasīt: no malas šķietami iedomīga,bet salīdzinoši intelģenta un reizēm pat diezgan smieklīga) personība + ja beidzot saņemas darīt lietas, ne tikai gaidīt, kad beizot pienāks tas īstais brīdis, tad uh, dzīve šķiet apmēram tik pat skaista, kā tikko Pinterestā apbrīnotajās bildēs. Un ja vēl beidz gaidīt uz citiem cilvēkiem un saņem dirsu rokās un dara pats, tad viss sanāk un reizēm sanāk sasodīti foršāk, nekā cerēts!

Šobrīd es daudz lielākos apmēros piekopju teoriju “gribu un daru, jo jūtos to nopelnījusi” un daudz mazāk satraucos, vai mans “gribu” neietekmēs spēju nomaksāt īri, jo es jūtu, ka viss būs OK!

*Lai nebūtu tā, ka es jums te piedziedu pilnas ausis par to, cik man viss pasakaini, var atzīties, ka joprojām ir dažas dienas, kad viss zajebal un gribas dzert vīnu un skatīties seriālus. Es tomēr esmu mežāzis – man reiz pa reizei vajag pačīkstēt!

Ceru, ka drīz uznāks ļoti poētiskā iedvesma un varēšu uzrakstīt kaut ko par zvaigžņotām vasaras naktīm, siltiem sāniem blakus un klejotāju dvēselēm.

Kladē stāv pierakstīts “…viss bija labi, bet te nu es esmu. Neizgulējusies sēžu uz grīdas pie atvertām krāsns durtiņām, dzeru kafiju, izpūšu cigarešu dūmus un domāju par Viņu – “my never ending story..”

Lai ari ir rudens un es jau tinos šallē un meklēju cimdus, iekšā auksti nav. Protams, gribas pačīkstēt par šo un un to (pārsvarā jau par savu neizdarību, slinkumu un dažiem cilvēkiem, kas uzkrīt uz nerva), bet kopumā ir tik labi, ka gribas cept kūkas un svinēt dzīvi.

Vienīgi naktis, kad es sapņos redzu Viņu, jā to pašu, kas šķeļ viļņus, man uz sekundi paliek skumji.. bet tikai uz sekundi, tad es noskurinos, pagriežos uz otriem sāniem un apskauju to, kurš mani mīl, sargā un lepojas ar mani.
Es negaidīju, ka viss tā sanāks, es nekad nebūtu iedomājusies, ka mēs gulēsim zem klajas debess pie jūras un tas bus mans saldākais miegs. Atceros, ka pērn jūlijā rakstīju "es gaidu augustu, kad varēšu Viņu paķert aiz rokas un vest skatīties zvaigznes." man bija jāpagaida ne mēnesis, bet vairāk kā gads. Un bija jāved kāds cits, bet viss sastājas vēl skaistāk.

Tagad tik vajag aizbraukt uz laukiem, sabaudīt rudeni (ar kādu labu kartupeļu talku) un tumšu jūru.

es visu laiku kaut ko gaidu un no kaut kā baidos.
es visu laiku ilgojos būt citur un,lai arī te uz bruģa nav slikti, man gribas vairak saulrietu uz lievenīša laukos. Man gribas Viņu blakus, man gribas, lai nāk iedvesma un gribas rakstīt, bet rakstās tikai kad baigi sāp.
nerakstās.

es gribu Tevi samīļot. un pateikt paldies.
dažreiz atceries par mani.

Ik pa laikam atmiņā uzaust Viņš, ar tām acīm, kurās es pazaudējos. Gribu zināt, kas tas bija un vai tas bija pa īstam. Gribu zināt, vai es tiešām biju tikai izdevīga rotaļļieta vai Viņš baidījās man teikt, ko vairāk. Vai mēs bijām muļķi, kas viens otru pārprata, vai muļķe biju tikai es?
Vai tas ko mainīs? Jā, man būs vieglāk. Mums nebūs kopīgas nākotnes, un nebūs skaistu kāzu, bet būs patiesība. Lai cik nepatīkama tā beigu beigās izrādītos, vismaz būtu liels trekns punkts. Sajūtās. Šobrīd, lai arī viss jau sen kā beidzies, visas pieturzīmes karājas gaisā un tās mani tracina un smacē. Naktīs neļauj gulēt un liek Viņam pastaigāties manos sapņos.

mums vajadzēja apmēram 4 gadus un puspudeli vīna, lai sāktu runāt par jau zudušo "mēs"
kāpēc Tu attopies tikai tagad?

ā, sasodīts,viļņu lauzi!

Kāpēc, kāpēc, kāpēc, kāpēc manī ir tāds spīts un vēlme, augsti paceltu galvu, Tev paradīt vidējo pirsktu. Ah, man tā gribas, lai Tu kod pirkstos un vientuļos brīžos gaudo, tāpat kā es gaudoju pēc Tevis.
Dzīve iet uz priekšu, es redzu, iepsējams, gaišo nākotni un man vajadzetu priecāties par to, ka mūsu ceļi vairs nekristojas, man vajadzētu priecāties, ka Tu man naktīs neraksti un nesauc pie sevis. Un es priecajos, bet vienlaicīgi.. gribas paspārdīt akmeņus un skaļi bļaustīties "nahuj Tu visu laiku uzpeldi manā apziņā.! Zajebal, ej prom.. dzīvo laimīgs. Es gribu lai Tev pasāp un tad es Tevi varētu palaist.

Fak jū!

Mans mīļais kaķēn!
Pēc tik daudziem gadiem Tu atkal atgriezies. Kā senāk- ne lūgts, ne aicināts!
Es nebiju domājusi, ka sēdēsim katrs savā galda pusē un runāsim par bērniem, par sievām un vīriem! Smieklu pilna istaba un kavēšanās atmiņās, mūžīgā vēlme mani aizstāvēt un akmeņu skaistīšana mūsu dārziņos.
Kaķēn, Tu esi pieaudzis un es tik ļoti Tevi priecājos satikt.
Vīns sildīja iekšas un Tu sildīji manus sānus- tieši tāpat kā agrāk. Biju aizmirsusi, cik salds miegs, kad Tu mani turi, cik liels siltums no Tevis nāk un cik patiess viss šķiet, kad ieritinos Tavā azotē.
Mazliet kožu pirkstos. Pati Tevi palaidu, kad Tu..
Vai tiešām Tu būsi bijis tas, ko man vajadzēja turēt, bet es nobijos un palaidu. Bet, kas zin, kur mūs ceļi aizvedīs, jo gluži kā kādreiz, Tu aizej. Līdz nākošajai reizei, līdz nākošajam zvanam (ja tāds būs).
Tu atkal bija ieradīsies, joprojām ne aicināts, ne lūgts, tikai šoreiz.. mazliet gaidīts.

Viens nu gan man nav skaidrs, kāpēc tieši tagad kosmoss lika Tev atgriezties. Nejauc, man galvu, Kaķēn!

visa mana patība ir sagurusi, visa mana patība nespēj naktīs gulēt. visa mana patība ir apjukusi. un jau tā neveiklajai sajūtai, kas manī iekšā burbuļo vēl pievienojas maksimāls koordinacijas trūkums. šķiet, ka varēšu atviegloti nopūsties, ja līdz kalendārās vasaras beigām būšu sevi atstājusi vismaz vienā gabalā.

laikam jau pie visa vainīgs fakts, ka atvaļinajums tulīt beigsies un atkal būs darbs, rutīna un nemitīgie mēģinājumi no tā visa aizbēgt. esmu sasodīta darbaholiķe, ja tas nozīmē, ka man nebūs laika domāt, par to, cik vientuļa, es patiesībā esmu.

Jā, jā un te nu varat mest acīs manus vārdus..”man patīk vienai skriet mežā, meklēt jaunus apvāršņus jūrai un pievarēt visādus izaicinājumus, patīk man, ka pati sevi pavēlniece eju kad gribu, nāku kad gribu”. Patīk un reizēm vajag, bet cik tad ilgi var?! Reizēm gribas, lai kāds vismaz atgādina, lai skrienot mežā jaku neaizmirstu, vai ka gaidīs mani mājās, no kārtēja “eju meklēt sevi”. Jā, es gribu, lai mani gaida un galvenais, lai nelauž mani gabaliņos.

vasarā visa tā gribēšana (nekur jau nepazūd), bet jūras vējā izpūšas un aizmieg kamēr Tu guli kaut kur kāpās Kolkā, bet rudenī vairs nepietiek ar diviem džemperiem, lai iekšā kļūtu silti.

— ko es ar to visu gribeju teikt? Nezinu! / paspēju jau nobirdināt pāris asaras un pašņaukāties, kamēr rakstīju./ laikam jau – pačīkstēt pasaulei, ka vajag vai nu mūžīgo vasaru, vai beidzot kādu blakus.

ceru uz miegu šonakt, nesāpošiem orgāniem un skaidraku prātu rīt. turpmāko nedēļu izmantošu strausa tehniku, tik zemes vietā galvu bāzīšu darbos un nedarbos un tad jau redzēs.

atvaļinājums beigsies.

es nebaidos no Tevis. es baidos no savām sajūtām pret Tevi. Mēs abi lieliski zinām, ka es esmu tikai pārejoša vētra Tavā dzīvē. kaut kas jauns un aizraujošs, bet tam visam pienāks gals un es baidos, ka tajā brīdī es būšu paspējusi Tev pieķerties un Tu būsi kārtējais, kas mani mazliet salauž.
man šķiet, ka es visu laiku dziedēju kādu salauztu dvēseli, bet kurš sadziedēs manējo?

ir pienākušas augusta beigas un izskatās, ka nebūs ne gulēšanas pie jūras, ne paķeršana aiz rokas un zvaigžņu skatīšanās.
melotu, ja teiktu, ka vilšanās nav. ir. un ir arī apjukums un šaubas. ir bēdīgi un smieklīgi vienlaicīgi. sajūtu kokteilis ir tik spēcīgs, ka jūtos noreibusi.
ievēroju vienu likumsakarību- viss kosmoss sagriežas tad, kad es aizbraucu no rīgas.

Mati jūras viļņu sabužināti, āda mazliet aprauta vējā, acīs sagurums un mans džemperis smaržo pēc siltām sajūtām naktīs, pēc rīta kafijas un neveiklām atvadām.

es gaidu augustu, kad varēšu Viņu paķert aiz rokas un vest skatīties zvaigznes.

man ir draugs.
bez vārda.
puķpodā.
reiz es biju par viņu mazliet piemirsusi. tikai garām ejot uzmetu nevīžīgu skatienu un reizēm aplēju. kalstot un dzeltējot, viņš savu dzīvi gandrīz beidza artilērijas ielas miskatē. un tad kāds maģisks cilvēks par viņu parūpējās tik ļoti, ka viņš ne tikai sāka zaļot, bet arī izdzina jaunus asnus. un tagad es cenšos (!!) es tik ļoti cenšos, lai šis draugs nenomirst. apleju un apčubinu, parunāju ar viņu. man ir sajūta, ka man viņš jānosargā.
tas ir tik dīvaini, just tādu atbildību par augu.

pa koku skautu aleju eju uz darbu. viss tik mierīgi, bet man mazliet gribas, lai Tu nožēlo.

visi mani vilki aizskrējuši. ir mazliet sāpīgi un ļoti viegli.

jau dienas dažas, varbūt, pat nedēļas, es domāju par vilku, kas skrien pa pilsētas bruģi. par vilku, kas saskrējies ar mani. es domāju par mūsu dažādajiem ceļiem. es skrienu ar vēju kamēr viņa pasaulē vējš nespēj izlausties starp dauzstāvu ēkām. kamēr jūras ūdens skalojas gar pēdām, viņš saplūst ar dzelzs rumakiem.
un tad pavisam nejauši prātā man ienāc Tu,mans vilciņ, kam asinīs jūra, Tu, kas vēju par ceļvedi ņem, Tu, kam pēdas smiltīs grimst.
viss.
sasodīts.
mani džungļi sabrūk, mani džungļi izdeg.