šeit dzīvo m.

ā, sasodīts,viļņu lauzi!

Kāpēc, kāpēc, kāpēc, kāpēc manī ir tāds spīts un vēlme, augsti paceltu galvu, Tev paradīt vidējo pirsktu. Ah, man tā gribas, lai Tu kod pirkstos un vientuļos brīžos gaudo, tāpat kā es gaudoju pēc Tevis.
Dzīve iet uz priekšu, es redzu, iepsējams, gaišo nākotni un man vajadzetu priecāties par to, ka mūsu ceļi vairs nekristojas, man vajadzētu priecāties, ka Tu man naktīs neraksti un nesauc pie sevis. Un es priecajos, bet vienlaicīgi.. gribas paspārdīt akmeņus un skaļi bļaustīties "nahuj Tu visu laiku uzpeldi manā apziņā.! Zajebal, ej prom.. dzīvo laimīgs. Es gribu lai Tev pasāp un tad es Tevi varētu palaist.

Fak jū!