šeit dzīvo m.

Labdien!
Mani sauc M.
Man reizēm ir ļoti bēdīgi un es netieku ar sevi galā.
Tad es braucu uz mežu lasīt grāmatu un vēlāk dušā raudu.
Es cenšos to nevienam neteikt, tikai anonīmi pačīkstu cibai.

Samīļojiet mani
un
Paldies par uzmanību.

pāris ierakstus atpakaļ čīkstēju, ka pazudusi tā vēlme skriet mežā un bēguļot no savām sajūtām.
jaunkundzītei pietrūkstot melanholijas un "tas gruzis, kas palīdz i rakstīt, i gleznot"

Nu sveiki! Gribēji? Dabūji.
Te nu es esmu pilnīgi saputrojusies pati sevī un vienīgais, ko man tā no sirds gribas.. ir lai ātrāk paiet 127 dienas un es varu pamosties kaktusu un klinšu ielokā.
iekšā ir sajūta, ka būs jauni sākumi.

i ordered daily dose of his laughs.

Goodnight kiss uz pieres un es zināju, ka nekas vairs nebūs kā agrāk.

Pēdējās divas dienas manī radījušas tādu emociju kokteili, ka gribas tikai paraudāt un skriet mežā meklēt atbildes uz saviem jautājumiem.
Sasodīts.
Jūtos slikti par savām sajūtām, bet mēnesi ilgā dzīve mūsu mazajā burbulī, garās nakts sarunas pat pēc smagi nostrādātām dienām, dalīti prieki un dalītas asaras, nakts zem klajas debess, ugunskuram blakus sprakšķot, saullēkts pie upes, kopā sabristas slapjās kājas un vēl un vēl, tas viss liek sirdij sažņaugties priekā un skumjās vienlaicīgi.


Vēl 24h vienā laika zonā un es nezinu kad un vai vispār kādreiz vēl satiksimies.


Nekas nemainīsies un nekas vairs nebūs kā agrāk.
Kosmoss, es Tev uzticos.

ārā līst un man gribas sauli. es pat apraudājos, cik ļoti man šorīt gribējās sauli.
Bet šodien stāsts būs par ko citu, ne manām ilgām pēc tipiskas vasaras, kuru es nokavēju, vai vēl neesmu sagaidījusi. Šoreiz stāsts būs par manu mazo sapni.

Jau kādu labu laiku manī ir tāda kā misijas sajūta, sajūta, ka dzīves laikā gribu atstāt ko paliekošu. Gribētu būt iedvesma kādam, vai vismaz kāds mazs gaismas stars dzīvē.
Ilgi domāju par to kā to visu dabūt gatavu un ar ko man sākt, taču ziniet? Šī iespēja visu laiku ir deguna priekšā. Un patiesībā es jau to neapzināti daru.
Pēdējo divu nedēļu laikā, dzīvojoties ar bērniem un pusaudžiem, pavadot ar viņiem laiku 24/7, Tu redzi, ka ne jau tās zināšanas no grāmatām ir tās, ko viņi paņems uz mājām. Viņi paņem emocijas, Tavu sirds siltumu, Tavu padomu, Tavu attieksmi.
Un kad starp visiem ir kaut viens, kas nedēļas beigās atnāk samīļot un asarām acīs saka paldies par kopā pavadīto laiku, negrib šķirties ir nenormāla gandarījuma sajūta.
Tas ir tas sapnis un sapņu darbs. Būt kopā un iedvesmot jaunos. Vai kaut samīļot, jo citreiz tas ir viss, kas viņiem vajadzīgs.


P.s brīdī, kad saproti, ka esi gatavs strādāt kaut tikai par vēdera tiesu, zini, ka esi īstajā vietā un cik ļoti mīli savu darbu.

man pietrūkt saules un jūras. man pietrūkst bezrūpīgās dienas, bez laika.
visvairāk man pietrūkst tā sajūta, ka gribas skriet mežā un bēgt pašai no sevis.
Tas taču labi vai ne?
bet man pietrūkst tas dzinulis, kas dzina mani mežā, rudens aukstajos vējos, tumšajos vakaros.


Viss ir pārāk vienkārši un viegli.

Pilnīgi absurda situācija.
Izslauku ofisa grīdu, sāk skanēt salkana balādē un es ar savu slotu rokās apsēžos un uznāk nostaļģija.
Par vasaru pie jūras, par tiem saulrietiem mājās, par mežā izskrietajiem kilometriem, par vējiem, kam lūdzu aizpūst domas par Viņu.

diena iesākās ar dejošanu virtuvē pie iepriekšējo gadu eirovīzjas dziesmām.
Un tad attapos griežot tomātus, dziedot līdzi salkanām mīlas dziesmām un domājot par Viņu.
Koa?
Sirds,lūdzu saņemies.
Ceru, ka izdosies savas sajūtas aizdejot prom.

Sapnī redzēju Viņu!
Bija ieradies uz manu dzimšanas dienas balli, kaut kur foniņā tusēja ar savu draudzeni. Mēs visi trīs izlikāmies, ka nekas nav bijis, ka nav nekādu neveiklu klusuma brīžu, taču acīs viens otram paskatīties nevarējām.
Kad bija jādodas prom, abi mani apskāva, teica vislabākos vēlējumus, Viņš noskūpstīja un ausī iečukstēja "Es 22:45 būšu mājās viens. Atnāc, lūdzu!"
Caur miesu izskrēja miljons skudriņas.
Aiz nesaprašanas, aiz apjukuma, aiz satraukuma.
Es neaizgāju.
Pamodos ar sasodīti jocīgu pēcgaršu.
Kāpēc, Tu atkal staigā manos sapņos?

do you feel about me the same way I feel about you?

laiks, kad istabā izslēgtas gaismas. aizkari atvērti un telpu pielej ar dzelteno laternu gaismu. deg sveces. smaržo vakars.
sēžu pie loga. esmu atradusi savu mīļāko vietu šajā telpā. '
skatos kā vējš aiz loga dzenā sniegu. un principā neko vairāk negribas un nevajag.
"cigarettes after sex" fonā un viss.
miers.
tik ļoti negaidīts miers.
tikai.. ik pa laikam šis tas iešaujas prātā.

Skatos "Billi" un atceros to silto vasaras vakaru pie jūras.
Kad mēs gulējām smiltīs un šo skatījāmies un lielā ekrāna, kamēr fonā šalkoja jūra.
Atceros, kāds siltums manī mita.
Un kā Tu nakts vidū man uzrakstīji.

Viss sakritis tā, ka prom no Rīgas (tā uz dienām divām vismaz) neesmu tikusi kādu mēnesi, varbūt pat divus. Nu ir pienācis tas "lūzuma punkts"
Skaitu dienas, līdz braukšu MĀJĀS.
Pat ja tur esmu pāris reizes gadā, mazliet ilgāk vasarās, grozies kā gribi - tā vienmēr būs vieta, ko saukšu par MĀJĀM.
Jo vecāka kļūstu, jo biežāk gribas aizbraukt pie mammas, pie omēm, samīļot viņas, apčubināt.
Kaut kur pakausī sēž tā apziņa, ka nekas nav mūžīgs.

varbūt tāpēc, ka rudens, varbūt tāpēc, ka līst,
bet domas apkārt klīst.
atduras pie Viņa.
kaut kur lasīju "The person you think of when you stand in front of the ocean. That's the person you're in love with.” Sasodīts katru reizi, kad esmu pie jūras- lielas, mazas, okeāna, prātā ienāk Viņš.
Vai tiešām tas nepāries?

varbūt tāpēc, ka rudens, varbūt tāpēc, ka līst,
pietrūkst adrenalīna.

/šodien jau viss labi/

... bet vakar klausījos mūziku, griezu lapiņas, skolai, domāju par to, ka jāsilda vakariņas un kopumā jutos kā nelaimes čupiņa.
nekas jau nebija un nav noticis, tikai ir tādas dienas, kad galva par smagu, spilvens par cietu un šķiet, ka vienīgais, kas palīdzētu ir paraudāt mežā.
eh, paraudat nesanāca, bet uz mežu gribas joprojām.

/priekšā brīvdienas/
/vajag iziet cilvēkos/
/un dabā/

aizbraucām uz jūru. saulrietā. ak jēziņ, dzīvojoties pa pilsētu jau biju mazliet atradusi un mazliet piemirsusi tās sajūtas, ko man sniedz jūra.
vismīļākais laiks - kad riet saule un pūš silts vakara vējš. Šalc viļņi un smaržo mežs. Tā ir riktīga māju sajūta.
Es salasīju pilnas kabatas čiekuru, saelpojos to īpašo jūras gaisu, pasēdēju sūnās un mazliet sabēdājos.
Ik pa laikam pie manis pieksrien slapjš, priecīgs suņabērns, nopurinās, nolaiza rokas un deso tālāk.
Tik īsu brdi bijām tur, bet es jau paspēju noķert to sajūtu, kas liek manai sirdij sarauties. Negribas braukt uz pilsētu, vēl gribas pastaigāt gar krastu, kamēr noriet saule un tad caur mežiņu tipināt uz mājām, bet ne..
Šīs sajūtas aizvien vairāk un vairāk liek vēlēties pārvākties atpakaļ uz dzīvi pie jūras.


Man taču būs mājiņa pie jūras,vai ne?

Viņš šodien uzrakstīja.
Man nebija tauriņu vēdera, man nebija dreboša sirds un trīcošas rokas. Man bija miers un likās tik jauki, ka Viņš uzrakstīja tāpat vien, lai dotu padomu. Nē, ne mācītu dzīvot, bet tiešām palīdzēt.
Tāpat, pat neprasot.
Man gribas ar Viņu pasēdēt pie jūras un parunāties.
Pa īstam.
No sirds.

man šķiet, esmu atradu savu stipro klinti. savu soulmate, savu cilvēku. Kādu, kas nelauž spārnus, bet neļauj pielikdot tik tuvu saulei, lai apdedzinātu spārnus.
ir baigais miers un apziņa, ka viss ir tik labi.
nav pieraudātā spilveni, nav sāpoša sirds.
ir kafija gultā un mēs esam komanda.

gribu atrast kādu mājiņu mežā vai jūras krastā, kur aizmukt uz pāris dienām.
pilsētas burzma mazliet nogurdinājusi mani, ikdienas skrējienu nevar apstādināt pat brīvdienās. gribu atslēgt e-pastus, gribu atslēgt ienākošos zvanus, gribu tikai vēju matos un svaigu gaisu.

Joprojām, katru reizi, kad viņš uzraksta, man saļimst kājas un vēderā mazliet kut. (jā es zinu, tā nedrīkst būt)
Godīgi?!
Es joprojām gribu Viņu satikt, parunāties, salikt visu salikt pa plauktiņiem. Es gribu sajust viņa, saulē apdegušās, rokas mani skaujam, es gribu sajust viņa smaržu un atkal redzēt to kaisli viņa acīs, kas uzmirdz katru reizi, kad viņš runā par jūru.
Es gribu viņu samīļot un palaist.
Es gribu to visu negribēt!
Viņš ir mans mr.Big tikai mums, pēdējā sērijā nebūs kāzu.