šeit dzīvo m.

ārā līst un man gribas sauli. es pat apraudājos, cik ļoti man šorīt gribējās sauli.
Bet šodien stāsts būs par ko citu, ne manām ilgām pēc tipiskas vasaras, kuru es nokavēju, vai vēl neesmu sagaidījusi. Šoreiz stāsts būs par manu mazo sapni.

Jau kādu labu laiku manī ir tāda kā misijas sajūta, sajūta, ka dzīves laikā gribu atstāt ko paliekošu. Gribētu būt iedvesma kādam, vai vismaz kāds mazs gaismas stars dzīvē.
Ilgi domāju par to kā to visu dabūt gatavu un ar ko man sākt, taču ziniet? Šī iespēja visu laiku ir deguna priekšā. Un patiesībā es jau to neapzināti daru.
Pēdējo divu nedēļu laikā, dzīvojoties ar bērniem un pusaudžiem, pavadot ar viņiem laiku 24/7, Tu redzi, ka ne jau tās zināšanas no grāmatām ir tās, ko viņi paņems uz mājām. Viņi paņem emocijas, Tavu sirds siltumu, Tavu padomu, Tavu attieksmi.
Un kad starp visiem ir kaut viens, kas nedēļas beigās atnāk samīļot un asarām acīs saka paldies par kopā pavadīto laiku, negrib šķirties ir nenormāla gandarījuma sajūta.
Tas ir tas sapnis un sapņu darbs. Būt kopā un iedvesmot jaunos. Vai kaut samīļot, jo citreiz tas ir viss, kas viņiem vajadzīgs.


P.s brīdī, kad saproti, ka esi gatavs strādāt kaut tikai par vēdera tiesu, zini, ka esi īstajā vietā un cik ļoti mīli savu darbu.