|
Jūnijs 29., 2020
 | 17:06
es gribētu būt pulkstenis kuru tu atrastu liedagā un kas darbotos tik nevainojami ka kļūtu par dieva esamības pierādījumu
es gribētu būt vagonete kas pati no sevis apstātos sprīdi pirms viņas krūtīm kamēr tu nebūtu paspējis pacelt ne pirkstu lai piecus citus cilvēkus izglābtu no sevis
es gribētu būt saslēgta vienā asinsritē ar mirstošo vijolnieku es neatceros ko tas nozīmēja un vai viņš bija ģeniāls kāda gan starpība viņš taču nespēlē bet mirst
es gribētu būt domu eksperiments teorētiska konstrukcija kas eksistē paralēli tavai dzīvei un neatkarīgi no tās
es gribētu būt miljons mērkaķu ar rakstāmmašīnām un uzrakstīt to ko visu laiku vēlos tev teikt
|
Jūnijs 15., 2020
| 20:42
I
Viņas augums ir vieni vienīgi pavedieni. Asinsvadi, cīpslas un dzīsliņas, nervu tīkli un bronhu zariņi. Sīku rieviņu plīvurs uz ādas. Un tu esi tik neveikls, ikreiz, kad pieskaries, samudžini to visu. Kad beidz pieskarties, tavās skropstās iepinas gaisma un pavelk līdzi kaut ko neredzamu. Tikai tad, kad tu novērsies, kad aizej pavisam.
Tikai tad viņas augums satinas kamoliņā.
II
Viņa izvelk no sevis vienu pavedienu un piesien pie tava delma.
Tu saki: es zinu to stāstu. Tu ieiesi labirintā, meklējot briesmoni. Tad es ieiešu labirintā, meklējot tevi.
Neviens no jums neiedomājas, ka jūs abi paliksiet labirintā.
III
Kad viņa klusēs. Kad viņa nevarēs pateikt ne vārda.
Tad zini, viņa vij tīklu, kuru noklāt pār jūru, ja atkal pienāktu saulriets un tu tajā kristu.
Tad zini, viņa auž kreklu, ja atkal pienāktu rīts un tu kļūtu par putnu.
IV
Kad viss būs laimīgi beidzies, tu atstāsi viņu guļam uz salas
Kad viss būs laimīgi beidzies, viņa iekārs sev šūpoles kokā
|
Jūnijs 11., 2020
| 21:37
labdien
laipni lūdzam jūs memoriālajā muzejā
nepieskarieties putekļu cepumiņiem
jūs esat pirmā grupa kura tos vispār pamanījusi
lūdzu neskatieties spogulī
tajā jau ir sakrājušies tik daudz atspīdumu
ka sevi, visticamāk, tur neieraudzīsiet
bet mums būs papildu kataloģizēšanas darbs
lūdzu nejautājiet vai šīs durvis ir aizslēgtas
nemēģiniet pa kluso paspēlēt klavieres
nevaicājiet
vai pa šo logu kāds ir izlidojis
lūdzu ievērojiet kā cienījamā autore
saglabāja nejauši uzdāvātus nieciņus
izliecieties, ka uzmanīgi klausāties stāstījumu
atstājiet savus pirkstu nospiedumus
uz stikla nezinot kam pieskaraties
|
Jūnijs 3., 2020
Maijs 31., 2020
| 02:20
kāpēc visām sarunām jāiet pa apļiem
un jāatstāj mani stūrī
kā visiem mani jāredz tumsā un jādzird
kad esmu aizspiedusi sev muti
kā visiem pieskārieniem jābūt nejaušiem
un visiem smiekliem vien nojaušamiem
acu stūrīšos
aizlocītiem aiz plakstiņiem
aizlocītiem aiz tā, kā tu varētu skatīties uz mani
ja vien nebūtu tik tumšs
kāpēc visiem apļiem ir jātiek izrunātiem
visiem stūriem izlauztiem
visām dzīvžogu sienām
izrautām ar saknēm
kādreiz mēs pieskārāmies ādai tā, kā pieskārāmies
upes sejai, vērojot pieskāriena apļus
izskanam un dziestam
tagad mēs esam vietā, kur kādreiz bija sienas
bet arī par tām mēs esam aizmirsuši
ierāvušies krāsmatu stūros
kuš: rēgi aizver acis: spoki paklusē: tas nav pa īstam
viss, kas viļņojās kādreiz
ir izdedzis tagad
|
Maijs 14., 2020
| 01:19
kopš es
vairs nerakstu dzeju, neviens
nerunā ar mani vārdos, es varu
tulkot: medus
melns ūdens
"es domāju, ka tu man melo"
zem meldriem un dūņām, tur
dēlēm ir ligzda un tur
tur tu vari tās turēt
kopš es vairs nerakstu dzeju es neticu
ne vārdam ko saku ne tā kā
dzejnieki tic -
es ticu mēlei kas
pieskaras lūpām
es skūpstos bez skaņas
medus melns ūdens un patiesība ir tava
sīkiem vilnīšiem trinas pret
vižņainu ādu
kopš es vairs nerakstu dzeju lietas
kļūst īstas un vairāk par mani
("es domāju, ka tu man melo")
kopš es vairs
medus melns ūdens
satumsis dzeltens mēs
palaidām garām nakts dziļāko
kopš es vairs nerakstu dzeju
es vairs neesmu jūra
ikviens var pārpeldēt mani
ja vien
nebūtu tik auksti ja vien
būtu to vērts
citnakt tur bija mēness tas
klusēdams skatījās manī iesalis
delnas nospiedums
balts
es vairs nerakstu dzeju
tu saki man vārdus
es domāju, ka tu man melo
|
Novembris 29., 2019
| 20:58
missing you is lining
small black beans, uncooked,
counting them on the counter
missing you is lining
my skin with soft black fleece,
then sewing it back on
|
Februāris 19., 2019
| 23:32
es gribu lai mani notur kad
es esmu saaugusi
kopā ar to cilvēku rokām kas mani notur pie smagās, asaru pievilgušās zemes,
kāpēc tu raudāji viņi man jautā mēs jau sen būtu putekļi
( un es saku )
|
Decembris 4., 2018
| 07:41
Viņa uzvilka mani kā cimdu
Vēsi pirksti sažņaudzās
Kaut kur aiz ribām
Maza dūrīte satvēra kapeiciņu
Mazu dāvaniņu kuru tu negribēji pieņemt
Dzīslas un cīpslas kā dzīpari
Novalkāta nobružāta āda
Iegrūst dūri kabatā. Auksts
Viņa pazaudēja mani kā cimdu
Atkusnis; tas ātri vien iejuks dubļos
Zem garāmgājēju kājām
Tumsas aizdrīvētām acīm es neredzēšu
Kā viņa ar pavisam kailu
Gaišu un siltu roku
Pieskarsies tavam vaigam
|
Oktobris 17., 2018
| 19:12
Dorians Pelēks
I
Ik rītu mostoties viņš atver muti
Pa rīkli izlien knakstoša čūska
Pār vēsajiem palagiem aizslīd
Un nostājas kaktā kā miets
( II-IV )
|
Septembris 9., 2015
| 00:01
daži cilvēki mīl tā
ka tu pamosties nakts vidū
jo viens no viņiem
ir iedomājies par otru
viņi mīl tādiem viļņiem
kas aizskalo tavu kaunu
par paša nespēju
mīlēt tik ilgi -
vai īsi -
daži cilvēki mīl ieelpā
straujā un asā
pēkšņi pamostoties
iedomājoties par tevi
|
Aprīlis 29., 2015
| 11:04
viņš redzēja mani tumsā, no kreisās puses
naktī, kad es valkāju seju virs maskas
viņš redzēja mani, un tagad es nevaru
pagriezties sapnī, pusmiegā apskaut
vai iznirt, lai ieelpotu
sīks drebuļu vējš ņirb āda ko velku pār acīm
aploksnē ielikta vēl viena aploksne
kritienā nobrāztas plaukstas asfalta melnais grafīts
un neviena vārda atpakaļadresē
|
Septembris 2., 2014
 | 13:55
Miera laika nāve
ir nemanāma
tā atnāk uz pirkstu galiem un pagaida līdz tu ieskaties viņai acīs
miera laika nāve ir
viegla tā cenšas nesāpēt tā klusē un novēršas ja tomēr sāp
miera laika nāve apžēlojas par tiem kam grūti tā reizēm gaida par ilgu
tā palaiž pa priekšu slimību sāpes
tā pietur durvis lai atmiņa aiziet pirmā
miera laika nāve
nāk tad kad tu negaidi neko citu
miera laika nāve ļauj sevi izskaidrot tā neiebilst un neprotestē
miera laika nāve varbūt tā bija labāk
miera laika nāve tagad viņš ir pie draugiem
miera laika nāve mazo eņģelīti dievs aizsauca pie sevis
viņa pavada ar skatienu jaundzimušos viņa sarunājas ar bērniem
viņa dalās ar tevi pirmajā cigaretē un pagaida līdz tu izsmēķē pēdējo
un saka piedod ka man bija jānāk
priecājies ka neatnāca tā otra
|
Augusts 25., 2014
| 11:44
tumsā kad tu nezini kurā no savām dzīvēm tu pamodīsies
un lietus tuvojas, lietus, kas pāršķeļ nakti kā tērauda zobens
tu pastiep roku un lūk tur ir augums aiz kura
tu varētu slēpties no loga ledainās plaisas
jūs runājat dzīvnieku valodā viens no jums ir
aizvainots suns un otrs no ligzdas vēl neizkritis putns
un soļi soļi pret palodzi pelēkais laiks
kā dzīvnieki aizmiegat un tad kā cilvēki pamostaties
tajā dzīvē kur esat kopā uz mūžu vai tajā
kurā jums pietrūkst pat cerības šķirties
un abas šīs īstenības
šķir tērauda zobens tik plāns kā
lietus iecirstā plaisa
|
Augusts 22., 2014
| 10:03
tu pieaudz un tad tev nekas vairs nesāp
tu apprecies ar cilvēku kas nekad neraud
un viņš patiešām neraud
tu pieaudz un tev it nemaz vairs nesāp
pieaudz pie saviem plāksteriem pie marles saitēm
pie steriliem apsējiem joda un apdegumkrēma
tu pieaudz un gandrīz
neko vairs nejūti
un tad pienāk tava rinda un māsiņa smejoties saka
pamērcēsim un tad jau
redzēsim
tavu jauno zīdpapīra ādu
|
Augusts 21., 2014
 | 11:39
es atgriezīšos
ja vien tu uzgriezīsi mani
es vienmēr atgriezīšos
dūkdama mirdzēdama
tavas klusēšanas vēsajos viršos
starp taviem plakstiem
kad tu miegā atgaiņājies
no visa kas varētu tevī ieplūst un mainīt un
padarīt tevi citu un vecu
ja tu uzgriezīsi mani par daudz
es iekliegšos un viss
|
Septembris 9., 2011
| 09:41
NAUDAS PŪĶIS
balta migla slīd lejup pa kāpnēm
svīst gaisma bērni vēl guļ
kāds cits viņus vedīs uz skolu
pūķis pieturā dūmo
lodveida zibenī vēršas
ja kāds viņam pieskarsies izdegs viss tramvajs
diena ir albīna čūska rūgti pielijušās sūnās
minūšu muskuļi stiepjas un smeldz
acis bez plakstiņiem vēro
naudas pūķis nāk mājās ar tumsu
bērni jau guļ
iepūš naudu mazajai gultā
viņa pagriežas miegā
zeltītas monētas nokrīt uz grīdas
tik smagas
pelēka dūmaka istabā veļas
auksta tik auksta nav vietas zem segas
miegainas lūpas
kur tu tik ilgi haltūra bija ceru ka samaksās
pūķis murmina miegā raustās kā izmocīts suns
rīta gaiļi tik drīz
|
Augusts 21., 2011
 | 13:07
tiksim vaļā no visa liekā
vispirms no visiem vecajiem krāmiem
no visām drēbēm kas krājušās skapī
par lielu par mazu vai ārā no modes
no vecajām tabletēm vecajiem krēmiem
no visa, kas traucē tavam fen-šui
(tai stūrī, kur bardaks, tur mitinās dēmons)
no vecajiem žurnāliem vecajām vēstulēm
no vecajām kasetēm (nu kā tu tās klausīsies)
no sliktajām taukskābēm no n-tajām E-vielām
no vienkāršiem cukuriem no glutamātiem
no visa kas neietilpst trīsdienu diētā
un krāsainā sīrupa ikdienas kokteilī
un tad no liekā svara un šlakvielām
no liekajiem matiņiem apslēptās vietās
no vecās ādas no kārpām un pumpiņām
no strijām un rētiņām, grumbām un pleķīšiem
(nav daudz kā tāda kas nebūtu lieks)
un būs tava āda zīdaini maiga
tu pati - mirdzoša, gluda un slaika
kā sīka ziepīte, daudzroku mazgāta
atceries, omīte tādas glabāja
salika zeķē un aizsēja ciet
sanāca tāda kā nabagu mačalka
viņa vispār neko ārā nemeta
vecus maisiņus burciņas vāciņus
visādus krāmus un vecas avīzes
tūkstoškārt līmētus fajansa zvēriņus
(baltajam sunim sen zudusi auss)
tetrpakas--stādiņiem, zeķbikses--paklājiem
gumijas, lentītes, drātītes, aukliņas
pastaigā atrastas smilšu mantiņas
plānas plāniņas baltas ziepītes
mūsdienās tādas neviens vairs neglabā
|
Marts 23., 2011
| 22:08
ir neredzams suns kas staigā man
blakus suns ar skābes izplaucētu rīkli
viņš nerej viņš nerūc viņš
iekodis zobos ķēdi un skatās
tāpēc tu nerunā tāpēc tu neskaties manī
tu zini - man blakus ir suns
un es pat necenšos viņu turēt (tu baidies to redzēt)
ja es uzlieku roku viņam uz galvas tad raudu
tāpēc es nelieku roku viņam uz galvas
tāpēc tu nezini ka mans suns nav dusmīgs viņš tikai
ir dzēris par daudz un
tāpēc man jāsmilkst par viņu
tāpēc es esmu cilvēks kam neesi
blakus tur blakus jau ir klusējošs suns
kas izdzēris visas pasaules skābes
|
Marts 5., 2011
| 17:14
Dorians Grejs
Virdžīnij, trauslā Virdžīnij,
vai tu tagad meklē ko jaunu
vai tev tagad nepietiek vairs
ar savas mazās kājiņas
iemērkšanu man sirdī
maziņā, baltā
nolaizīt tavus sarkanos
nadziņus - tev ar
to ir par maz? manas
krūtis var pārvērsties suņos manas
acis būs kraukļi piekalšu tevi
pie sienas
šeit, šajā auksti izgaismotajā
morgā - nejautā,
nejautā, Virdžīnij, vai mani,
tik skaistu, tik iekārojamu
vēl ir iespējams mīlēt
Doriana Greja ģīmetne
ģīmetne pamostas
gultas vecmodīgajā rāmī
dzeltena krāsa sacietējusi skropstās
viņa rokas ir mirušas kaijas
viņš pats ir izplūdis, palagiem līdzīgs, pat
loceklis nevarīgs slēpjas starp stilbiem
neko neko es neesmu
darījis ne ļaunu ne labu
bet esmu tik slims un vecs
es zinu, Dorians Grejs
dejo sapņos, viņa augumu
iekāro cilvēki zvēri un putni
bet man
uz ādas pat putekļi
nenosēžas
Mistrese Greja
viņas krūtis un gurni ir
neuzarti lauki, un seja
gluda kā fajansa trauks
jau desmitiem gadu skaistums
iedveš dievišķas šausmas
viņa savā ģīmetnē skatās
lūk, Tomass, lūk, Džeremijs, jūrnieks,
stāv, balstot mātes stumjamo krēslu
lūk, Eloīze, ar dvieli pārsegtā rūgstošā
mīkla, un, lūk, mazā
Ariadne ar metāla stīpiņu zobos
un, lūk, arī viņa,
veca un šausmīga sieviete, pa pusei plānprātīga,
sadurtām vēnām, paģirās trīcošām lūpām
tad kāpēc tik uzvarošs
ģīmetnes dzeltenais smaids
|
|
|
|