es gribu lai mani notur kad

es esmu saaugusi kopā ar to cilvēku rokām kas mani notur pie smagās, asaru pievilgušās zemes, kāpēc tu raudāji viņi man jautā mēs jau sen būtu putekļi

un es saku

                                                                                    o

ja jūs būtu putekļi jūs būtu pelēka āda pār pasaules miesu nesasildāma

neuzturama neizturama

jūs esat cilvēki kurus es aiznesu

(satvērusi plaukstās) no bērnu

rotaļlaukumiem no ugunsdzēsēju

trepēm no visām vietām kur jūsu

klābūtne nebūtu vietā

                                                                                    o

runājiet vēl uz mani

runājiet mēlēs runājiet balsī

runājiet nolaistām acīm sekojot koka dzīsliņu rakstam galdā zem jūsu plaukstām galdā kura skabargas jūs esat nopulējuši

ar mēlēm

runājot tajās

tik maigi kā ūdens

                                                                                    o

šis

šis tieši pavasara svaigums kad pēkšņi ieskanas ledus

un tad izrādās ka tā ir kristāla lustra

un tad izrādās ka tie ir simti

                                                mazu asmenīšu

uz manu pusi

                                                                                    ei

es te priekš kam?

jūs jau visu ziemu sūdzējāties

par sāli pazolēs

            par zāli pažobelēs

                        par to, ka tu pēkšņi ievelc

elpu un attopies sapnī un tad krīti tieši no tā lejup lauskās

lejup

jūsu valodas ūdens un mana skarbuma

sāls

šajā zemē nekas vairs neaugs

bet tomēr jūs pieķeraties man

                                                            jaunais cilvēk

vai jums tiešām tā šķiet –

                                                                                    o

jaunais cilvēk jūs neesat bijis jauns

jau divdesmit gadus kāds

neparasts laikā iestrēgšanas veids

kāds neparasts sasalums kā

            es pēkšņi aizmirstu atsalumu un

slidinos pa tikko uzklāto

spoguli uz parka ādas

                                                                                    kāpēc

ir kustības kas bērnībā šķita tik vieglas

pastiept roku un pieskarties ādai

pie jūsu acīm un to mirklī

zināt visu, kas jāzina par jums

            par jūsu mēles pieskārieniem

                        par jūsu valodas vižņiem

                                    par to

ko patiesībā redzam kad esam novērsuši acis

                                    galda rieviņas zīmuļa švīkas

dziļu zemi kurā iekust

saindētu zemi kurā sakustas

kaut kas dzīvs

                                                                                                ai

bet es jau domāju ka jūsu brūcēs ticis par daudz

dubļos sasaluša sniega un –

                                                                                                ai

                                                nelaiž vaļā nekad