Septembris 1., 2014
| 21:30 Šausmīgi mulsina, ka tie bērnu rakstnieki izsakās, ka tipa saprot bērnus, bērni taču visi ir tādi paši, kādi bija viņi, bērniem taču visiem ir līdzīgas vajadzības un vēlmes.
Tu taču tā neteiktu par pieaugušajiem, tipa "visi cilvēki ir vienādi, visiem ir vienādas vēlmes, es viņus visus saprotu, tas nemaz nav grūti", ja vien tev nebūtu kaut kāda baigā Teorija apakšā, kas to visu pamato (piezīmēsim, diezgan ciniska un vienkāršota teorija droši vien). Tad kāpēc kaut ko tādu teikt par bērniem?
Vēl jo vairāk - kāpēc būt bērnu rakstniekam, ja tu tā domā par bērniem?
|
Comments:
you've got your point. (Kāpēc man šķiet, ka jēdzīg(āk)as bērnu grāmatas raksta tieši tie autori, kuri sevi nepozicionē, kā 'bērnu rakstnieki'.)
jā, man tas konkrētās sarunas sakarā arī šķita ļoti dīvaini. vienīgi normāli atbildēja henrika, bet viņā vispār es esmu samīlējusies. no otras puses - man šķiet, ka, iespējams, tas, ko viņi domā, ir nevis, ka "visi ir vienādi", bet, ka "bērni ir tādi paši cilvēki", tikai nemāk izteikties.
:D jā, nu šis ir absolūti lielisks attaisnojums rakstniekam
From: | (Anonymous) |
Date: | 1. Septembris 2014 - 23:03 |
---|
| | | (Link) |
|
Ne tikai rakstniekiem, bet jebkuram, kurš gvelž muļķības. Domā pareizi, tikai pateikt neprot. A glaza takije umnije...
nesen lasīju Lindgrēnas biogrāfiju. viņai esot prasīts, vai viņa raksta saviem mazbērniem. viņa atbildējusi, ka raksta tikai un vienīgi tam bērnam, kas viņa pati kādreiz bijusi.
(resp par pārējiem bērniem nenes atbildību.)
es pat nedomāju, ka tas "resp" ir par to - es rakstu sev kā bērnam nevis tāpēc, ka es šo bērnu vislabāk pazītu (patiesībā jau ne vella), bet tāpēc, ka kādam taču jāizstāsta bērnam šo stāstu, lai vairs nesāp. Toreiz to neviens pieaugušais neizdarīja, pēc tam psih* arī neizdarīja, kurš tad paliek.
sameklēju http://www.alv.se/en/about-us/astrid-lindgren/astrid-talks-about-herself Are you inspired by your own children or your grandchildren? I am asked this question a lot and my answer is that there is no child that inspires me more than the child I once was. It is not necessary to have your own children in order to write children's books. The only condition is that one was once a child oneself - and then try to remember what it was like. Finally, I don't consciously set out to educate or influence the children who read my books. The only thing I dare hope for is that my books may perhaps encourage a more human, life-enhancing and democratic outlook among my readers. But books that set out to be nothing more than a reading experience must be allowed to exist. I was once handed a note by a stranger which read: "Thank you for bringing some glitter into my gloomy childhood." That's enough for me. If I have been able to bring some sunshine into a single child's life, then I am satisfied.
bet, protams, saprotu cepienu. diez vai tie rakstnieki saprastu manus bērnus labāk nekā es, jo pat es viņus nesaprotu. un viņi ir daudz atšķirīgāki savā starpā nekā pieaugušie, jo vēlākajā dzīvē viņi droši vien iemācīsies savas atšķirības tuvināt kaut kam.
vot, vot! tas gan nav īsti cepiens, ja. es pēdējā laikā izklausos histēriska, ka cilvēki uz manām filosofiskajām pārdomām par dzīvi un būtisko reaģē kā uz "cepienu", vai arī tā vienkārši tāda frāze? |
|
|