Nav jau tik vienkārši. Ja tas bērns pirms tām 16 nedēļām tomēr ieņemts abpusēji mīlošās attiecībās, bet kaut kas sašķobījies tikai pēc tam, tad sieviete jau var būt pieķērusies un iemīļojusi to bērniņu. Tādā gadījumā ir iespējams, ka riebums veidojas pret tēvu, bet ne pret bērnu. Vai arī ja vispār bērns tiek asociēts kā daļa no sievietes pašas, neatkarīgi no tā, kāda ir (ir bijusi) otra puse.
Ja jautājums ir, vai likumiski vajadzētu atļaut abortu šādā gadījumā, tad gan uzskatu, ka jā. Lai arī kopumā mana pārliecība ir tāda, ka, ja tas ir iespējams (psiholoģiski, emocionāli, finansiāli), tad tiešām labāk ir bērniņu iznēsāt un atstāt glābējsilītē vai kā citādi nodot adopcijai, jo tādējādi dzīvībai tomēr tiek dota iespēja. Man ir žēl, ka šāds variants tiek apsvērts retāk nekā aborts, jo pavisam maziem bērniņiem arī bieži izdodas veiksmīgi atrast ģimeni. No otras puses, protams, grūti iedomāties sievietes izjūtas, kad kāds viņai pajautāt "kur tad tavs mazulis?", pēc tam, kad redzējis sievieti ar lielu vēderu.

(Reply to this) (Thread)

Vot man arī ir līdzīgas domas par tēmu. Nu tipa "es neizvēlētos, manuprāt, būtu labi, ja cilvēki neizvēlētos".

Un, no otras puses, ja sieviete emocionāli jūtas tā, ka nevar un jāņem ārā, neskatoties uz visiem riskiem - kas gan es tāds esmu, lai no saviem augstajiem plauktiem un komforta līmeņa pateiktu, ka nedrīkst?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Var jau no tādas Dieva lēmēja pozīcijas uz to visu paskatīties, bet no otras puses - es kādreiz dzīvoju laukos, kur no bērniem tika vaļā ar lopu zālēm, kas domātas govs dzemdību veicināšanai, ar adatām un vēl visu ko. Viena tā bija nejauši tikusi pie dzīva brēkuļa un pēc tam viņu iemetusi verdošā ūdenī, lai tiktu no viņa vaļā un neviens nepamanītu brēkšanu. Legāls aborts noteikti ir labāk, ja jāizvēlas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

gah. Jā, tas arī ir būtisks pamatojums.

(Reply to this) (Parent)

Konkrētajā veidolā tas ir emocionāls, nevis morāls spriedums. Tas varētu būt morāls spriedums, ja tu sacītu, es tomēr domāju ka pat līdz xx nedēļai jāsaglabā sievietes tiesības izvēlēties pārtraukt grūtniecību, punkts.

Taču šajā hipotētiskajā izvarošanas gadījumā - tas vienkārši ir notikums vēlīnā grūntiecības laikā, kam nav reāla sakara ar konkrētās grūtniecības izcelsmi vai pat raksturlielumiem. Tā ir ārēju apstākļu maiņa, kur nav iespējams noteikt, vai trauma ir lielāka, ja sievieti izvaro viņas bērna tēvs, vai ja viņš to pamet vispār, vai krāpj, vai piekauj, vai ja vinš, piemēram, dzērumā izdara slepkavību.

Izvarošana ir gadījums, kam varbūt ir liela emocionāla rezonanse[ar tevi/vispār], bet NAV nekā tāda, kas to atšķirtu no visiem citiem iespējamajiem notikumiem, JA tas nav izrasījis attiecīgo grūtniecību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mmm, nē, IZVĒLE izdarīt (vai neizdarīt) abortu var būt emocionāls lēmums no sievietes puses (vai arī tu gribēji teikt, ka sievietei ir tiesības izlemt tikai tad, ja tas ir morāli, nevis emocionāli?)

bet lēmums pieļaut vai nepieļaut aborta izdarīšanu ir morāls spriedums, nevis emocionāls - pamatojoties uz sievietes/embrija/beigu galā piedzemdētā bērna iespējamajām ciešanām

Konkrēto gadījumu izdalīju atsevišķi tāpēc, ka tas ir likumdošanā ierakstīts, tb ka abortu pēc 12. ned. drīkst izdarīt tādos un tādos gadījumos, ieskaitot izvarošanu (precīzāk, pieķēru sevi pie domas, ka tā noteikti ir domāta tā izvarošana, kas to bērnu uztaisījusi, un tad sāku domāt, vai tiešām un kāpēc). Un jā, jautājumi par to, vai ir pieļaujams izdarīt abortu pēc 12. nedēļas citu iemeslu dēļ, manuprāt, arī ir uzdodami. Piemēram: sievietei ir smaga depresija, kas ārstējama ar medikamentiem, kurus nedrīkst lietot grūtniecības laikā. Vai ir adekvāti likt viņai turpināt grūtniecību, riskējot ne tikai ar smagām ciešanām, bet arī ar pašnāvību vai tās mēģinājumu; vai ir adekvāti izrakstīt viņai šos medikamentus, kas var neatgriezeniski sačakarēt bērna veselību; vai arī ir adekvāti pieļaut abortu (nosaucot depresiju par medicīniskiem iemesliem)?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es tikai norādīju, ka tavs "kas es esmu, lai teiktu, ka viņai ir jāturpina, ja ja sieviete emocionāli jūtas tā, ka nevar un jāņem ārā, neskatoties uz visiem riskiem" ir TAVU emociju projekcijas informēts spriedums, JA tas attiecas tieši un specifiski uz šo izvarošanas gadījumu (emocionāls līmenis). Ja ne, tad diskusija principā ir par vēlīno abortu izvēles kā tādas pieļaujamību (morālu spriedumu līmenis).

(Es sapratu, kāpēc izvēlējies piemēru, bet vienu brīdi likās, ka tu redzi pamatojumu abortam tieši šajā gadījumā.)

Emocionālo traumu noteikt un izmērīt nevar, mēs vai nu atļaujam šos abortus vai arī nē; izvarošana nav pēc definīcijas traumējošāka par darba zaudēšanu, vai piekaušanu, un pieņemt, ka to varētu noteikt ar likumdošanu, ka ir gan - būtu nenormāla augstprātība un papildus sieviešu ķermeņu nacionalizēšanai vēl arī noteikšana, kā sievietei ir un kā nav iespējams justies konkrētās situācijās.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kāpēc lai mans priekšstats, ka man (vai jebkuram citam droši vien) nav morālu tiesību uzstāt uz cita ciešanu turpināšanu, būtu emocionāls?

vārdu sakot, ir situācija X, kas saistās ar cilvēka ciešanu turpināšanu
vai tavuprāt, ja situāciju risina, ņemot vērā cilvēka ciešanas,
tas automātiski kļūst par emocionālu lēmumu, nevis morālu? kas tad galu galā ir morāle, ja tajā neierēķinām iekšā to, vai gala rezultātā cilvēki cieš vai ne?

vai arī tu vnk pieņēmi, ka jē, honeybee izvarošanas upuris vai upurim tuvu stāvoša persona un tāpēc pēc definīcijas spēj spriest tikai emocionāli? (tādā gadījumā pilnīgi garām)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

sorry, nē, tu mani pārproti, bet tas nav tik būtisks punkts, un es acīmedzot galīgi neprotu paskaidrot;

(Reply to this) (Parent)

[zemāk diskusijā jau ir notikusi attīstība, kas šo detaļu, par kuru ir pārpratums, padara absolūti nebūtisku]

(Reply to this) (Parent)