kāpēc lai mans priekšstats, ka man (vai jebkuram citam droši vien) nav morālu tiesību uzstāt uz cita ciešanu turpināšanu, būtu emocionāls?

vārdu sakot, ir situācija X, kas saistās ar cilvēka ciešanu turpināšanu
vai tavuprāt, ja situāciju risina, ņemot vērā cilvēka ciešanas,
tas automātiski kļūst par emocionālu lēmumu, nevis morālu? kas tad galu galā ir morāle, ja tajā neierēķinām iekšā to, vai gala rezultātā cilvēki cieš vai ne?

vai arī tu vnk pieņēmi, ka jē, honeybee izvarošanas upuris vai upurim tuvu stāvoša persona un tāpēc pēc definīcijas spēj spriest tikai emocionāli? (tādā gadījumā pilnīgi garām)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

sorry, nē, tu mani pārproti, bet tas nav tik būtisks punkts, un es acīmedzot galīgi neprotu paskaidrot;

(Reply to this) (Parent)

[zemāk diskusijā jau ir notikusi attīstība, kas šo detaļu, par kuru ir pārpratums, padara absolūti nebūtisku]

(Reply to this) (Parent)