mmm, nē, IZVĒLE izdarīt (vai neizdarīt) abortu var būt emocionāls lēmums no sievietes puses (vai arī tu gribēji teikt, ka sievietei ir tiesības izlemt tikai tad, ja tas ir morāli, nevis emocionāli?)

bet lēmums pieļaut vai nepieļaut aborta izdarīšanu ir morāls spriedums, nevis emocionāls - pamatojoties uz sievietes/embrija/beigu galā piedzemdētā bērna iespējamajām ciešanām

Konkrēto gadījumu izdalīju atsevišķi tāpēc, ka tas ir likumdošanā ierakstīts, tb ka abortu pēc 12. ned. drīkst izdarīt tādos un tādos gadījumos, ieskaitot izvarošanu (precīzāk, pieķēru sevi pie domas, ka tā noteikti ir domāta tā izvarošana, kas to bērnu uztaisījusi, un tad sāku domāt, vai tiešām un kāpēc). Un jā, jautājumi par to, vai ir pieļaujams izdarīt abortu pēc 12. nedēļas citu iemeslu dēļ, manuprāt, arī ir uzdodami. Piemēram: sievietei ir smaga depresija, kas ārstējama ar medikamentiem, kurus nedrīkst lietot grūtniecības laikā. Vai ir adekvāti likt viņai turpināt grūtniecību, riskējot ne tikai ar smagām ciešanām, bet arī ar pašnāvību vai tās mēģinājumu; vai ir adekvāti izrakstīt viņai šos medikamentus, kas var neatgriezeniski sačakarēt bērna veselību; vai arī ir adekvāti pieļaut abortu (nosaucot depresiju par medicīniskiem iemesliem)?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es tikai norādīju, ka tavs "kas es esmu, lai teiktu, ka viņai ir jāturpina, ja ja sieviete emocionāli jūtas tā, ka nevar un jāņem ārā, neskatoties uz visiem riskiem" ir TAVU emociju projekcijas informēts spriedums, JA tas attiecas tieši un specifiski uz šo izvarošanas gadījumu (emocionāls līmenis). Ja ne, tad diskusija principā ir par vēlīno abortu izvēles kā tādas pieļaujamību (morālu spriedumu līmenis).

(Es sapratu, kāpēc izvēlējies piemēru, bet vienu brīdi likās, ka tu redzi pamatojumu abortam tieši šajā gadījumā.)

Emocionālo traumu noteikt un izmērīt nevar, mēs vai nu atļaujam šos abortus vai arī nē; izvarošana nav pēc definīcijas traumējošāka par darba zaudēšanu, vai piekaušanu, un pieņemt, ka to varētu noteikt ar likumdošanu, ka ir gan - būtu nenormāla augstprātība un papildus sieviešu ķermeņu nacionalizēšanai vēl arī noteikšana, kā sievietei ir un kā nav iespējams justies konkrētās situācijās.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kāpēc lai mans priekšstats, ka man (vai jebkuram citam droši vien) nav morālu tiesību uzstāt uz cita ciešanu turpināšanu, būtu emocionāls?

vārdu sakot, ir situācija X, kas saistās ar cilvēka ciešanu turpināšanu
vai tavuprāt, ja situāciju risina, ņemot vērā cilvēka ciešanas,
tas automātiski kļūst par emocionālu lēmumu, nevis morālu? kas tad galu galā ir morāle, ja tajā neierēķinām iekšā to, vai gala rezultātā cilvēki cieš vai ne?

vai arī tu vnk pieņēmi, ka jē, honeybee izvarošanas upuris vai upurim tuvu stāvoša persona un tāpēc pēc definīcijas spēj spriest tikai emocionāli? (tādā gadījumā pilnīgi garām)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

sorry, nē, tu mani pārproti, bet tas nav tik būtisks punkts, un es acīmedzot galīgi neprotu paskaidrot;

(Reply to this) (Parent)

[zemāk diskusijā jau ir notikusi attīstība, kas šo detaļu, par kuru ir pārpratums, padara absolūti nebūtisku]

(Reply to this) (Parent)