Novembris 29., 2011
| 11:37
|
Comments:
Interesanti, pēc kādiem kritērijiem ir tikuši pieņemti šie:
Arvīds Dinijs Deģis Valdis Felsbergs Agnese Rutkēviča
Visi ir pieņemti pēc kritērija "iedod žūrijai darbus bez autoru vārdiem, žūrija izvērtē pēc teksta kvalitātes, nevis personības publiskā tēla".
Paldies, skaidrs. Tiesa, lasījumos tas viss taču būs ciešā sakabē ar publisko tēlu, tāpēc neredzu jēgu tādai "anonimizētai" atlasei.
Ēēē, tipa agrākā sistēma "pofig, ko lasa, galvenais, ka cilvēks labs" bija labāka? Nedomāju vis.
Kā arī pōza "esmu pārāk kruts, lai sūtītu stāstu konkursam / viss, ko es rakstu, ir kruta, tāpēc tiks pieņemts" nav košers publiskais tēls.
Skaidrs, ka kaut kādai atlasei ir jābūt, kā arī aizspriedumi (priekšspriedumi, kas balstīti subjektīvajā viedoklī par autoru) nav diez ko laba lieta. Taču katram autoram ir reputācija, tādēļ es sevi iedomājos apmeklējam Deģa lasījumus tikai totālas hohmas dēļ.
so what? es domāju, ka ir pietiekami daudz cilvēku, kas kaut ko līdzīgu varētu pateikt par jebkuru saraksta personāžu.
From: | dzeina |
Date: | 29. Novembris 2011 - 12:57 |
---|
| | | (Link) |
|
hū iz Agnese Rutkēviča?
pfff, nu beidz - ja tu par teksta kvalitāti, tad 1) tajā dienā, kad teksta kvalitāti sāks vērtēt pēc bloga ierakstiem, man tiks atņemtas publicēšanās tiesības forever b) navjaunekastraks, tikai bōring drusku, mok uz stāstu ir saņēmusies
a ja par personību, huj s paļcem sravņil.
Man gan ir radies iespaids, ka cienījamā autore mūs iepazīstina ar savas daiļrades paraugiem, tādēļ šajā gadījumā bloga un citu tekstu kvalitāte varētu būtu diezgan cieši saistītas.
Pirms mēs te sākam putroties, varbūt vajadzētu noskaidrot dažas nianses. 1) Vai teksts nav autora gara darbības produkts, kurā (gribi vai negribi) manāms viņa personības nospiedums? 2) Vai vari minēt kādu reālu piemēru, kur autora personība nekādi nebūtu saistāma ar teksta literāro kvalitāti?
viņa tikpat labi var iepazīstināt arī ar melnrakstiem/skicēm, un kā melnraksti šie ir okei (t.i., tur ir kvalitātes, kas liecina, ka var uztaisīt labu tekstu, ja saņemas)
1) nosacīti; cilvēka personība ir ĻOTI daudzšķautņaina un tās šķautnes, kas parādās dzīvē, ne vienmēr ir tās pašas, kas parādās tekstā - es pat domāju, ka gluži pretēji; tam, kas parādās dzīvē, nav nepieciešamības obligatoriski parādīties tekstā. Šādā veidā spriest ir tikpat tizli kā paziņot, ka Nabokovs ir pedofīls, jo uzrakstījis Lolitu. 2) ēēēē, man būtu ļoti grūti minēt piemēru, kurā autora personība BŪTU saistāma ar teksta literāro kvalitāti ;) Šitais ir baigais trick question, jo principā tu mani provocē pateikt, ka vai nu autors ir kretīns, vai teksts ir tizls
Bet nu piemēram Nora Ikstena un Inga Ābele - abas raksta diezgan līdzīgā toņkārtā un diezgan līdzīgā kvalitātē (protams, var strīdēties, bet tas nav ze point), kamēr Nora kā personība ir diezgan sarežģīta (viegli aizvainojama, grūti salabstama), bet ar izteiktu praktisko krampi, un Inga ir pilnīga saulīte un visnotaļ pie-zemes-dzīves-nepiesaistīta (vismaz man tāds iespaids ir radies)
Dace Rukšāne un Laima Muktupāvela Kota - abas raksta no līdzīga izejas punkta (meinstrīms) un virzās uz "augsto" literatūru, bet personības un publisko izpausmju ziņā arī absolūti atšķirīgas
Andris Ogriņš un Andris Zeibots - abiem dzeja ir ar spēcīgu tēlainību un "šīzu", bet Andri Ogriņu es drīzāk satikšu ar alus kausu Ļeņingradā, kamēr Zeibis iegulst humoršovos un amatieru teātrī
Nu, un privāti, cik es esmu ar jaunajiem prozistiem krāmējusies, arī viņiem ir tāpat. Personība - spilgta / dramatiska / neizteiksmīga / "mākslinieciska" / nosvērta / uz kašķi tendēta - nekādā veidā nekorelē ar to, kādi teksti nāk no viņiem ārā. (OK, neesmu veikusi pētījumus, bet katrā ziņā nekorelē tik izteikti, lai to būtu vērts ņemt vērā.)
Es sākotnēji biju ierakstījis, ka nedomāju to tādā nozīmē, kādā Nabokovam tika pārmesta "Lolita", bet izdzēsu, jo tas likās tik pašsaprotami. Par personības saistību ar tekstu biju domājis šādā nozīmē: ja autoram piemīt izcilība, tas teksts ir šīs izcilības liecība. Citiem vārdiem, labi uzrakstīts teksts nav nejaušība (atcerēsimies klasisko piemēru ar mērkaķiem un rakstāmmašīnām).
Vartbūt šī ir pseidoproblēma un visa vaina ir nevis autoros un personībās, bet vērtēšanas stratēģijā - tev autora īpašības nepalīdz un netraucē, bet man tas ir būtisks faktors. Ar to tad arī varētu likt punktu.
Ir ļoti daudz rakstnieku, kas kā cilvēki ir "nekādi", bet tekstos ir izcili (Fernandu Pesoa), un ir ļoti daudz Krutu Personību, kas raksta viduvēji/slikti un vnk nevienam nerāda savus tekstus. Vai pieklājīgi izdod, atskaitās, irok. Tam, ka tev tas ir svarīgi, ticu, bet pēc viņu nāves paliks tikai teksts, personība būs kurioza līmenī. (Bairons un Puškins kā cilvēki daudziem varētu nepatikt.)
Starp argumentācijas kļūdām ir tāda, kas saucas "ad hominem". Tas nozīmē, ka kāda cilvēka izteikums tiek noraidīts nevis tādēļ, ka ir slikti pamatots, bet gan dēļ kaut kādām šī cilvēka personiskajām īpašībām. Vai varētu būt tā, ka to pašu var attiecināt arī uz literatūras vērtēšanu?
Es sliecos domāt ka literatūras baudīšanā šāda subjektivitāte nav kļūda. Tai pat laikā, vērtēšanā tas nav kritērijs.
precīzāk, dvuh hujov. s paļcom.
Ņipoņal jumora - kāpēc huji ir divi? |
|
|