Es sākotnēji biju ierakstījis, ka nedomāju to tādā nozīmē, kādā Nabokovam tika pārmesta "Lolita", bet izdzēsu, jo tas likās tik pašsaprotami. Par personības saistību ar tekstu biju domājis šādā nozīmē: ja autoram piemīt izcilība, tas teksts ir šīs izcilības liecība. Citiem vārdiem, labi uzrakstīts teksts nav nejaušība (atcerēsimies klasisko piemēru ar mērkaķiem un rakstāmmašīnām).

Vartbūt šī ir pseidoproblēma un visa vaina ir nevis autoros un personībās, bet vērtēšanas stratēģijā - tev autora īpašības nepalīdz un netraucē, bet man tas ir būtisks faktors. Ar to tad arī varētu likt punktu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ir ļoti daudz rakstnieku, kas kā cilvēki ir "nekādi", bet tekstos ir izcili (Fernandu Pesoa), un ir ļoti daudz Krutu Personību, kas raksta viduvēji/slikti un vnk nevienam nerāda savus tekstus. Vai pieklājīgi izdod, atskaitās, irok.
Tam, ka tev tas ir svarīgi, ticu, bet pēc viņu nāves paliks tikai teksts, personība būs kurioza līmenī. (Bairons un Puškins kā cilvēki daudziem varētu nepatikt.)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Starp argumentācijas kļūdām ir tāda, kas saucas "ad hominem". Tas nozīmē, ka kāda cilvēka izteikums tiek noraidīts nevis tādēļ, ka ir slikti pamatots, bet gan dēļ kaut kādām šī cilvēka personiskajām īpašībām. Vai varētu būt tā, ka to pašu var attiecināt arī uz literatūras vērtēšanu?

Es sliecos domāt ka literatūras baudīšanā šāda subjektivitāte nav kļūda. Tai pat laikā, vērtēšanā tas nav kritērijs.

(Reply to this) (Parent)