Vai šajā kontekstā var reducēt rakstīšanu uz stāstu, kas rodas iekšā, fiksēšanu un sakārtošanu?

Tad atsķirības būtu tādas pašas, kā citiem ļaudīm ar saviem iekšējiem stāstiem - tie mēdz būt dažādi - tie var komunicēt ar ārējo pasauli dažādi. Rakstniecība tikai viena forma.

Savukārt, ja rakstniecība ir būtiska pati par sevi, tad tās ir rotaļas. Ne visi tajās iesaistās vai arī ir attīstījuši spējas.

(nesaprotu, kapēc tikai kategorijas un tieši šādas? :)

(Reply to this) (Thread)

es šajā gadījumā tieši par rakstniecību kā mākslu, tipa drīzāk līdzīgi mūzikai, nevis sava stāsta stāstīšanai. Tb "tikai rotaļa", no tā arī eskeipisms (taisīt eskeipismu no realitātes "savā stāstā" jau robežotos ar psih. traucējumiem, ne?)

bet protams, ka šīs nav vienīgās, vnk tas ir tas, kas mani šobrīd nodarbina; t.i., tas, kādas sajūtas es pati no sevis sagaidu, definējot sevi kā rakstnieci, kuras sajūtas patiešām ir, un kuras ir tādā apšaubāmā līmenī

(Reply to this) (Parent)