A ko, to nevar just?
Patiešām, patiešām nevar piefiksēt, ka kaut kas nav gluži tīrs tajā visā?

Nez, mani ir dikti dikti čakarējis mans tābrīža puisis (vai vismaz es viņu tā uztvēru :D), es iznācu no situācijas ar atziņu, ka viņš ir kretīns un patoloģisks melis, bet es - stulbene.
Man šķiet, ka nodevība ir kaut kas tāds, kas runā par cilvēka būtības pamatiem, kas aizsniedzas līdz viņa identitātei, nevis kaut kas tik primitīvs kā "kuram pateikt/nepateikt, ka manai sievai ir riepa/manam vīram nestāv".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu, riskējot ar dzīvību, esi izvilcis no aizas dziļumiem tur nogāzušos savu labāko draugu. Negaidot nekādu pateicību par to, bez jebkādiem savtīgiem mērķiem un tamlīdzīgi. Viņš tev kādas dienas vēlāk citastarp saka: „Tu man esi vairāk nekā draugs. Es tev vienmēr palīdzēšu.” Pēc neilga laiciņa ir sagadījies atkal nonākt tuvu bīstamai vietai. Ieraudzījis, ka tu neviļus esi uzkāpusi uz ļodzīga akmens, viņš ieskrienas un - nogrūž tevi bezdibenī.
Kas tā bija – liekulība vai nodevība?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Izvēle. Un tikai. Tas, ka tu staigā pa ļodzīgiem akmeņiem - tā ir tava vaina un tava atbildība. Ja tu paļaujies uz kādu, kas tevi izpestīs - negodīgi pret šo cilvēku un pazemojoši pret sevi. Ja šis cilvēks to piefiksē, tad uzskatāma demonstrācija, ka tava attieksme ir galīgi garām, uzskatāma par tevis otrreizēju izglābšanu, pie tam daudz cēlāku: pirmoreiz viņš tevi izglāba no ārējas nelaimes, otrreiz - no iekšējas atkarības un līdz ar to bezspēcības.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kurā brīdī viņš mani izglāba no ārējas nelaimes?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu, tad, kad izglāba no mauciena lejā pa krauju pašā stāsta sākumā, imho?
ja es pareizi sapratu?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Izlasi rūpīgāk.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ā, sorry :)
Nu, tad tik un tā - izvēle.
Tu viņu izvilki, negaidot nekādu atlīdzību - ok. Tad arī negaidi. Cilvēka kļūda ir tajā punktā, kad viņš izteicās, ka atbalstīs arī tevi - un tā tomēr ir uzskatāma par wishful thinking, nevis nodevību.

I mean, šajā stāstā vispār nevajadzētu pieminēt epizodi "es viņu izvilku", jau tas, ka tu to piemini, liecina, ka tas nav nesavtīgi. :P

(Reply to this) (Parent) (Thread)

O jā, un tad, kad tu pēdējiem spēkiem turies pie kraujas malas, nesavtīgi būtu ar prieku un laimi uztvert faktu, ka viņš nevis pasniedz roku, bet nomīda tev pirkstus. Tā tak ir izvēle.

Tavs pēdējais teikums ir ar ļoti švaku pamatojumu. Patiesībā absurds secinājums.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

to, par ko tu raksti, sauc par nepateicību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nepateicība ir tad, kad vienkārši pagriež muguru un aiziet. Tas ir normāli.

(Reply to this) (Parent)

Nu, tā labākajā gadījumā var būt kretīniska rīcība. Un tavs stulbums, uzticoties cilvēkam tikai tāpēc, ka reiz esi viņu izručījusi. Bet nodevība? Pfff. Pārāk skaļš vārds tik ikdienišķai parādībai.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tiešām? Ikdienišķa parādība ir ar plunkšķi iekrist grāvī, ne tikt iegrūstam aizā.
Un uzticēšanās bija "ne tāpēc, ka esmu viņu vienreiz izručījusi", bet tāpēc, ka tas bija draugs. Draudzība jau pamatos ir paļāvība vienam uz otru.

(Reply to this) (Parent)

Un draudzība šai gadījumā nav "ai, tas ir mana bērna tēvs, nu, mums tā sagadījās, prezis saplīsa, tāpēc tagad pamēģināsim dzīvot kopā"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ja tu no sākta gala būtu runājusi par nodotu draudzību, nevis nodotu izvilkšanu no aizas...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es no sākta gala runāju par labāko draugu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, labākā drauga faktu tu pieminēji.
runāji tu par izvilkšanu no aizas.


ja draudzības fakts tev likās pārāks faktors, tad piedod, man tā neizlasījās.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un kā, man, lūdzu, bija tev paskaidrot, ko es saprotu ar nodevību? "Reiz man bija labākais draugs, un tad viņš mani nodeva?" Ļoti izsmeļoši! :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, ja tu būtu pateikusi "man reiz bija labākais draugs, kas nodarīja man pāri un vispār neizturējās tā, kā es gribēju, lai viņš izturas", tad diez vai tev būtu izdevies to nosaukt par nodevību :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vienkāršas nesaprašanās, attiecību izjukšanas un vilšanās pat nodevību netiek sauktas, loģiski. Tā ka es nemaz necentos, lai man "izdotos". Tev bija jautājums - man bija atbilde.

(Reply to this) (Parent)

Nemuldi par to, ko nezini, labi? Bērns bija visnotaļ plānots, attiecības nebija paviršas un visi lēmumi, kas nāca pēc tam, nebūt nebija viegli. Tas, ka tu psiho par šādām sadzīviskām lietām vairāk nekā citi, nenozīmē, ka tu esi Vienīgā Nodotā Cietēja pasaulē. Pilnīgi varētu padomāt, ka visas izjukušās ģimenes tādas ir tikai tāpēc, ka tās sākušās ar saplīsušu prezi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Acīmredzot kaut kas ar tevi tomēr nav kārtībā, ja reiz vienkāršu starp citu minētu piemēru attiecini uz sevi un eksplodē.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šajā diskusijā parādījās piemērs par mani un mana bērna tēvu.
Ja tu uz to reaģē ar tekstu "prezis saplīsa, bērns gadījās", protams, ka reakcija ir asa. Ja es būtu paziņojusi, ka "kāda būtne, kuras niks sākas ar burtu "l" ir stulba", tu droši vien arī salektos ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu beidz, šo vārdu tu jau lietoji ne tikai par mani, bet arī par sevi :) Vēl man, protams, nav skaidrs, no kurienes tu ņēmi, ka runa ir par sadzīviskas situācijas dramatizēšanu. Vairākas reizes šai diskusijā atklājas, ka ieraudzīts tas, kā manā tekstā nav, un netiek izlasīts tas, kas tekstā ir. Varbūt ir vērts mazliet distancēties no savas personiskās pieredzes, iekams izsaki spriedumus par kādu citu, tas padara skatījumu plašāku un, iespējams, objektīvāku.

Pusdienās ejot, apdomāju vēl: manuprāt, mīlestību nodot nav iespējams. Nodot var tiešām tikai draudzību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas, ko tu izstāstīji, ir sadzīviska situācija, kādas mums ir pazīstamas jau kopš bērnudārza. Nu, cūciski cilvēks izdarījās (pie tam arī tikai varbūt, jo šāda tipa situācijas, kur viens otram ir pateicību parādā, mēdz būt ļoti sarežģītas). Bet es tā arī neatradu iemeslu, kāpēc to uztvert kā nodevību. Nepateicība - jā. Nejaucība - jā. Bet kas ir tas, kas to padara par nodevību? Šajā gadījumā jautājums ir tieši par to, t.i., ar šo jautājumu es sāku diskusiju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Konkrēti, nevis nodota "pateicība parādā", bet nodota draudzība un uzticēšanās (nevis paļāvība/paļaušanās, bet tieši uzticēšanās). Lietišķu (lai arī nerakstītu) vienošanos "tu man - es tev" nevis nodod, bet lauž jeb neievēro, tas varbūt izraisa sašutumu, bet nesāpina. Savukārt saņemot nodevību draudzībā, fiziskā sajūta ir tāda, it kā no saules pinuma (tieši no tās vietas) maksimāli nostiepta gumijlēcēju gumija būtu piepeši palaista vaļā: trieciens un sāpes, un cilvēks paliek bez elpas.

Hm, pēc analoģijas ar karadarbību nodevību par nodevību padara laikus neinformēšana: ja pārbēdzējs saviem iepriekšējiem biedriem atstātu kaut vai vēstuli - "veči, esmu jūsos vīlies, turpmāk palīdzēšu pretējai frontes pusei", to diez vai varētu nosaukt par nodevību, bet tiešām par brīvu izvēli :) Šai gadījumā Jūda pret Jēzu arī nav veicis nodevību kaut vai viena iemesla dēļ - Jēzus jau zināja, ko viņš darīs, un bija tam gatavs...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

OK. Akceptēts. Značit nodevības definīcija nr.2 - tā ir negaidīta.

(Reply to this) (Parent)