Mums jau sen universitātē mācīja (ak, neatceros to autoru), ka saprašanās principā ir neiespējama, ja arī komunikācija notiek un cilvēki domā, ka viņi viens otru saprot, tad īstenībā viņi tikai tā domā, jo katrs tāpat saprot pa savam (arī to, ko otrs saprot vai ir domājis).

(Reply to this) (Thread)

nuja,
bet parasti šīs novirzes ir tik nelielas, ka tās var viegli izlabot, ja pazīsti cilvēku (=radi sev par viņu tādu priekšstatu, kas ļauj adekvāti interpretēt viņa teikto tā, lai neviens no abiem nejūtas apdalīts). Tāpēc dažādās pasaules var savienoties vienā kaut cik apmierinošā modelī. Bet tā, ka to otru pasauli es nespēju uztvert principā - tā man sen nebija bijis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vienkārši bieži mēs par šo atdalītību tā arī neuzzinām, vienkārši mēs parasti, lai varētu vieglāk dzīvot, radam sev kaut kādu iluzorus modeļus. Tas, ka otra pasauli nespēj uztvert pilnībā jau ir, protams, dīvaināk, par maz iztēles vai pierastu, saprotamu darbību.

(Reply to this) (Parent)

ir tak iespējama pietiekama saprašanās.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ai, nu pilnīgu saprašanos nez vai kāds gribētu, iedomājies, es pasaku kolēģei "labrīt", un viņa uzreiz saprot "labrīt, tev forša jaciņa, bet nesaprotu, nafig vajag tik daudz krāsoties, un vispār, besīga diena, tāds rīts, ka iedzert gribas..."

(Reply to this) (Parent)

Ir iespējama pietiekam saprašanās (nu tā lai varētu komunicēties), tas, jā, bet, piemēram, tu stāsti, ka bērnībā tavs tēvs dienēja armijā, es nez kāpēc iedomājos, ka viņš (kā jau padomju laikos), tur Afganistānā karoja, bet īstenībā viņš tepat LV kaut ko paņēmās tikai. Es visu mūžu dzīvošu ar domu, ka tavs tēvs ir "īsts vīrietis", izbaudījis visas kara šausmas, a īstenībā tā nemaz nav. Mēs katrs domājam, ka viens otru sapratām, bet īstenībā nekā. Mūsu komunikācija īstenībā veicināja tikai nesaprašanos.

(Reply to this) (Parent)

'Kaapeec daudzi cilveeki nevar sarunaaties, iesaak un apklust? Pavediens paartruukst. Nav par ko runaat. Taapeec, ka vinji runaa katrs savaa staavaa. Viens runaa pirmajaa, otrs- otrajaa. Ko var pateikt caur griidu? Ko var dzirdeet caur griestiem?' Ziedonis

(felicita)

(Reply to this)

Zināmā mērā amizants puksts.
Visupirms ir apgalvojums par konkrēta komunikācijas līdzekļa (ne)piemērotību komunikācijai vispār. Pēc tam izrādās, ka kvalitatīva komunikācija nav iespējama principā, t.i. - itamais līdzeklis nebūt nav pie vainas. Beigās tiek pateikts, ka komunikācijai kā tādai arī nav nekādas vainas, bet nevar komunicēt ar konkrētu personu (vai personām). Un, visubeidzot, rodas iespaids, ka pašam komunikācijas trūkumam (un personai) varbūt arī nav izšķiroša nozīme, galvenais ir tas, kā tas Tev liek justies (t.i., apzināties savu nespēju kaut ko grozīt šajā situācijā)...

Manuprāt, bieži vien domāšana norisinās šādā veidā (man arī), bet vai to apzināmies? :)

(Reply to this) (Thread)

man nākas apzināties, šitādā veidā tak jebkurā stāstā maniaks no "tā meitene šodien uz mani paskatījās un pasmaidīja" nonāk līdz "jāpaņem cirvītis un jāsadala viņu gabaliņos, citādi jau ledusskapī nesabāzīšu". domāšana pēc būtības ir asociatīva (un komunikācija - vismaz starp cilvēkiem - arī)

(Reply to this) (Parent)