Mums jau sen universitātē mācīja (ak, neatceros to autoru), ka saprašanās principā ir neiespējama, ja arī komunikācija notiek un cilvēki domā, ka viņi viens otru saprot, tad īstenībā viņi tikai tā domā, jo katrs tāpat saprot pa savam (arī to, ko otrs saprot vai ir domājis).

(Reply to this) (Thread)

nuja,
bet parasti šīs novirzes ir tik nelielas, ka tās var viegli izlabot, ja pazīsti cilvēku (=radi sev par viņu tādu priekšstatu, kas ļauj adekvāti interpretēt viņa teikto tā, lai neviens no abiem nejūtas apdalīts). Tāpēc dažādās pasaules var savienoties vienā kaut cik apmierinošā modelī. Bet tā, ka to otru pasauli es nespēju uztvert principā - tā man sen nebija bijis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vienkārši bieži mēs par šo atdalītību tā arī neuzzinām, vienkārši mēs parasti, lai varētu vieglāk dzīvot, radam sev kaut kādu iluzorus modeļus. Tas, ka otra pasauli nespēj uztvert pilnībā jau ir, protams, dīvaināk, par maz iztēles vai pierastu, saprotamu darbību.

(Reply to this) (Parent)

ir tak iespējama pietiekama saprašanās.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ai, nu pilnīgu saprašanos nez vai kāds gribētu, iedomājies, es pasaku kolēģei "labrīt", un viņa uzreiz saprot "labrīt, tev forša jaciņa, bet nesaprotu, nafig vajag tik daudz krāsoties, un vispār, besīga diena, tāds rīts, ka iedzert gribas..."

(Reply to this) (Parent)

Ir iespējama pietiekam saprašanās (nu tā lai varētu komunicēties), tas, jā, bet, piemēram, tu stāsti, ka bērnībā tavs tēvs dienēja armijā, es nez kāpēc iedomājos, ka viņš (kā jau padomju laikos), tur Afganistānā karoja, bet īstenībā viņš tepat LV kaut ko paņēmās tikai. Es visu mūžu dzīvošu ar domu, ka tavs tēvs ir "īsts vīrietis", izbaudījis visas kara šausmas, a īstenībā tā nemaz nav. Mēs katrs domājam, ka viens otru sapratām, bet īstenībā nekā. Mūsu komunikācija īstenībā veicināja tikai nesaprašanos.

(Reply to this) (Parent)