Zināmā mērā amizants puksts.
Visupirms ir apgalvojums par konkrēta komunikācijas līdzekļa (ne)piemērotību komunikācijai vispār. Pēc tam izrādās, ka kvalitatīva komunikācija nav iespējama principā, t.i. - itamais līdzeklis nebūt nav pie vainas. Beigās tiek pateikts, ka komunikācijai kā tādai arī nav nekādas vainas, bet nevar komunicēt ar konkrētu personu (vai personām). Un, visubeidzot, rodas iespaids, ka pašam komunikācijas trūkumam (un personai) varbūt arī nav izšķiroša nozīme, galvenais ir tas, kā tas Tev liek justies (t.i., apzināties savu nespēju kaut ko grozīt šajā situācijā)...

Manuprāt, bieži vien domāšana norisinās šādā veidā (man arī), bet vai to apzināmies? :)

(Reply to this) (Thread)

man nākas apzināties, šitādā veidā tak jebkurā stāstā maniaks no "tā meitene šodien uz mani paskatījās un pasmaidīja" nonāk līdz "jāpaņem cirvītis un jāsadala viņu gabaliņos, citādi jau ledusskapī nesabāzīšu". domāšana pēc būtības ir asociatīva (un komunikācija - vismaz starp cilvēkiem - arī)

(Reply to this) (Parent)