Vai arī: "nekas nav patiesība, viss ir atļauts" (c) Berrouzs.

Ir zināms pamats domāt, ka cilvēku nosaka tieši Cits. Ja cilvēkam ir portatīvs Cits (kāda spēcīga ticība dievam, vai kāds cits atskaites kritērijs, kuru viņš visur piemēro), tad viņš nemainās nomainoties kontekstam. Ja šāda visur līdzi staipāma Cits nav, tad konteksts cilvēku definē lielā mērā.

Varbūt viss ir pat triviālāk - mēs taču gribam būt veiksmīgi, vai ne? Mēs taču protam darboties dažādos sociālajos kontekstos? Kāpēc ne?

Personības vienotība - pastāv tāda kategorija gan. Rietumos / austrumos, whatever. Taču grūti saprast, cik šī vienotība ir autentisks fenomens un ciktāl sava veida nekrofilija, kad kaut kas tiek nosaukts vārdā un vārdam tiek sekots. Sākumā bija vārds.

Taču pastāv arī citas idejas, kas arī vijas cauri laikiem. Hērakleits - "viss plūst, viss mainās", Suede "and everything will flow", 20. gs. filosofijā apziņa kā plūsma (sākotnēji ar noturīgām struktūrām, beigās jau pat bez tām; kā Delēzam, šķiet, "ir tikai vēlme un sociālais") utt.

Tad nu atliek tikai izvēlēties (nevis saprast, nevis atklāt; jo izvēle ir pirms saprašanas; bet patiesībā jau tas viss iet pa apli - izvēle - saprašana - izvēle - saprašana - ...):
tātad izvēlēties - starp "viss plūst un mainās" un "viss ir noturīgs savā vienotībā".

p.s. Un tas, ko es šeit fiksēju ar vārdiem palika noturīgs (jo nomira un zaudēja spēju kustēties), bet es pats aizplūstu tālāk (visa diena tak vēl priekšā)...

(Reply to this) (Thread)

mhm. apmēram pie tā es beigās nonācu; pie kaut kāda apvienojuma starp viss-ir-viens un Pārmaiņu grāmatu (jebkas mainās tāpat, kā mainās pasaule tam apkārt), bet šitās filosofiskās un pasaules izpratnes lietas ir bezgala nepieciešamas krīzes situācijās; ja cilvēks jūtas labi, tad visinteresantākais tomēr ir jautājums par bezgaldaudzajām vienas krāsas niansēm (tas nekas, ka krāsa ir ilūzija) un to, kāpēc es tomēr atpazīstu sevi un savu bērnu, ja šodien esmu pilnīgi atšķirīga no vakardienas sevis, par mazo nemaz nerunājot.

es būtu varējusi rakstīt, ka es "priecājos", bet es esmu bišķi slima: prieku sagādā "izprašana", lai arī ne velna jau es "neizprotu", tāpat kā spēlēt šahu ar izcilu pretinieku - zini, ka zaudēsi, bet partija skaista.

(Reply to this) (Parent)