|
Decembris 5., 2004
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 22:18 - vēl viens palags - par cilvēkiem
Lielākā daļa cilvēku atklājas situācijās; ir kāda izvēle, un viņi izvēlas, izdarīt secinājumus parasti nebūt nav pārāk grūti, priekš par šādiem cilvēkiem slēpjas viņu personības spilgtumā, viņu oriģinalitātē un milzīgā drošības sajūtā - lielākajā tiesā gadījumu ir diezgan skaidrs, kāpēc šajā situācijā cilvēks ir rīkojies tieši tā. Un interese - skatīties, kā viņi attīstās un mainās, kas jauns nācis klāt, cik eleganti un sev atbilstoši viņi izspēlē tās vai citas situācijas.
Bet ir arī cilvēki (es pieļauju, ka tādu ir mazāk), kam pāri šim vienkāršajam "situāciju" slānim nāk arī "konteksts", cilvēki, kas radikāli mainās atkarībā no tā, kādā sabiedrībā ir nonākuši, un brīžiem ir pilnīgi neizprotami, kā viens cilvēks var līdzīgās situācijās, bet dažādos kontekstos rīkoties pilnīgi pretēji; kā tas, kas viņam ir svarīgs, sarunājoties ar personu A, kļūst pilnīgi nebūtisks, satiekoties ar personu B, kā citi cilvēki spēj viņus apgriezt ar kājām gaisā, un - ja es atļautos tās saukt par "maskām" - reizēm liekas, ka nevis cilvēks pats maina savas maskas, bet citi tās varmācīgi pielīmē viņa sejai, un viņš pat neiespēj pretoties.
Bet es neatļaujos tās saukt par "maskām", "maska" - tas ir kaut kas pārāk ārējs, un būtu nepiedodami vienkāršots risinājums iedomāties, ka šie cilvēki "ir nepatiesi" vai "melo", es nezinu, vai tā ir spēle vai traģēdija, bet visos gadījumos tas ir patiesi, ja atskaita tos indivīdus, kas ir spējīgi uz dubultdomu (un arī tad šī apakšējā "fona" doma, tā, ko sarunu biedrs parasti nepamana, mainās atkarībā no konteksta).
Labi, es nerunāju abstrakti. Es mēģinu atcerēties to savas dzīves periodu, kad es mainīju apmēram trīs maskas atkarībā no cilvēkiem man apkārt, un jā, šīs maskas bija savstarpēji pretrunīgas, un jā, tās visas bija īstas, es nezināju, kurā brīdī es meloju un kurā ne (es nemeloju nevienā brīdī, es tikai aizmirsu to citu sevi, es viņu neatpazinu). Un man bija paniski bail iepazīstināt savu dažādo pasauļu cilvēkus, jo es nezināju, par ko es kļūšu, redzot viņus abus vienlaicīgi; es pat nespēju domāt par viņiem - vai runāt - kaut cik atbilstoši; katrā pasaulē manas domas bija pilnīgi citas un izturēšanās arī (ciktāl nu es vispār pievēršu uzmanību tam, kā izturos).
Tagad tas ir citādi, tagad es esmu kaut cik salīmējusi kopā dažādās sevis daļas, es varu droši iepazīstināt savus draugus ar citiem saviem draugiem, pat tad, ja nojaušu, ka nekādas izcilās simpātijas viņu starpā neizveidosies; es smejos par vieniem un tiem pašiem jokiem un nesmejos par citiem, un tas, kas manī izraisa riebumu vai sajūsmu, tik radikāli nemainās atkarībā no tā, ar ko es tajā brīdī esmu kopā. Teiksim tā: es vienkārši nespēju tik ilgi izturēt, dzīvojot vairākas dzīves.
Bet ir cilvēki, kas tā dzīvo, un tie ir visfascinējošākie. Nebeidzams atklājumu prieks (un izmisums), staigāšana pa robežu starp atklāsmi un vājprātu, nemitīga mīklu minēšana, kas man asociējas ar to jocīgo mīklu, ko uzdod visa pasaule - vai zem tā visa apakšā ir kāds raksts? Kāda jēga? Kas tāds, kam tas radīts? Vai ir kādas sakarības, kuras uztaustot, ir iespējams pateikt - jā, tas ir tas, beidzot es zinu, kā ar to tikt galā! - un padzīvot laimīgi kādu nedēļu, lai atkal viss bruktu un juktu, un izskatītos pilnīgi un absolūti neizprotams un nepareizs, un tad uzbūvēt citu modeli, kas tāpat sagāzīsies kā kāršu namiņš, un es nezinu, kāpēc, vai es šo rakstu neredzu un man nav lemts to redzēt), vai vienkārši viss mainās pārāk strauji, lai iekļautos kādās definīcijās, vai varbūt nekāda raksta un jēgas nav vispār, tikai vēsa nejaušību spēle?
Vai arī, sasodīts, visa šī mīklu minēšana ir bullšits, jo patiesībā viss ir viens un patiess, un nav nekādu masku, ir tikai esamība?
|
Reply
|
|
|