|
Decembris 5., 2004
 | 22:18 - vēl viens palags - par cilvēkiem
Lielākā daļa cilvēku atklājas situācijās; ir kāda izvēle, un viņi izvēlas, izdarīt secinājumus parasti nebūt nav pārāk grūti, priekš par šādiem cilvēkiem slēpjas viņu personības spilgtumā, viņu oriģinalitātē un milzīgā drošības sajūtā - lielākajā tiesā gadījumu ir diezgan skaidrs, kāpēc šajā situācijā cilvēks ir rīkojies tieši tā. Un interese - skatīties, kā viņi attīstās un mainās, kas jauns nācis klāt, cik eleganti un sev atbilstoši viņi izspēlē tās vai citas situācijas.
Bet ir arī cilvēki (es pieļauju, ka tādu ir mazāk), kam pāri šim vienkāršajam "situāciju" slānim nāk arī "konteksts", cilvēki, kas radikāli mainās atkarībā no tā, kādā sabiedrībā ir nonākuši, un brīžiem ir pilnīgi neizprotami, kā viens cilvēks var līdzīgās situācijās, bet dažādos kontekstos rīkoties pilnīgi pretēji; kā tas, kas viņam ir svarīgs, sarunājoties ar personu A, kļūst pilnīgi nebūtisks, satiekoties ar personu B, kā citi cilvēki spēj viņus apgriezt ar kājām gaisā, un - ja es atļautos tās saukt par "maskām" - reizēm liekas, ka nevis cilvēks pats maina savas maskas, bet citi tās varmācīgi pielīmē viņa sejai, un viņš pat neiespēj pretoties.
Bet es neatļaujos tās saukt par "maskām", "maska" - tas ir kaut kas pārāk ārējs, un būtu nepiedodami vienkāršots risinājums iedomāties, ka šie cilvēki "ir nepatiesi" vai "melo", es nezinu, vai tā ir spēle vai traģēdija, bet visos gadījumos tas ir patiesi, ja atskaita tos indivīdus, kas ir spējīgi uz dubultdomu (un arī tad šī apakšējā "fona" doma, tā, ko sarunu biedrs parasti nepamana, mainās atkarībā no konteksta).
Labi, es nerunāju abstrakti. Es mēģinu atcerēties to savas dzīves periodu, kad es mainīju apmēram trīs maskas atkarībā no cilvēkiem man apkārt, un jā, šīs maskas bija savstarpēji pretrunīgas, un jā, tās visas bija īstas, es nezināju, kurā brīdī es meloju un kurā ne (es nemeloju nevienā brīdī, es tikai aizmirsu to citu sevi, es viņu neatpazinu). Un man bija paniski bail iepazīstināt savu dažādo pasauļu cilvēkus, jo es nezināju, par ko es kļūšu, redzot viņus abus vienlaicīgi; es pat nespēju domāt par viņiem - vai runāt - kaut cik atbilstoši; katrā pasaulē manas domas bija pilnīgi citas un izturēšanās arī (ciktāl nu es vispār pievēršu uzmanību tam, kā izturos).
Tagad tas ir citādi, tagad es esmu kaut cik salīmējusi kopā dažādās sevis daļas, es varu droši iepazīstināt savus draugus ar citiem saviem draugiem, pat tad, ja nojaušu, ka nekādas izcilās simpātijas viņu starpā neizveidosies; es smejos par vieniem un tiem pašiem jokiem un nesmejos par citiem, un tas, kas manī izraisa riebumu vai sajūsmu, tik radikāli nemainās atkarībā no tā, ar ko es tajā brīdī esmu kopā. Teiksim tā: es vienkārši nespēju tik ilgi izturēt, dzīvojot vairākas dzīves.
Bet ir cilvēki, kas tā dzīvo, un tie ir visfascinējošākie. Nebeidzams atklājumu prieks (un izmisums), staigāšana pa robežu starp atklāsmi un vājprātu, nemitīga mīklu minēšana, kas man asociējas ar to jocīgo mīklu, ko uzdod visa pasaule - vai zem tā visa apakšā ir kāds raksts? Kāda jēga? Kas tāds, kam tas radīts? Vai ir kādas sakarības, kuras uztaustot, ir iespējams pateikt - jā, tas ir tas, beidzot es zinu, kā ar to tikt galā! - un padzīvot laimīgi kādu nedēļu, lai atkal viss bruktu un juktu, un izskatītos pilnīgi un absolūti neizprotams un nepareizs, un tad uzbūvēt citu modeli, kas tāpat sagāzīsies kā kāršu namiņš, un es nezinu, kāpēc, vai es šo rakstu neredzu un man nav lemts to redzēt), vai vienkārši viss mainās pārāk strauji, lai iekļautos kādās definīcijās, vai varbūt nekāda raksta un jēgas nav vispār, tikai vēsa nejaušību spēle?
Vai arī, sasodīts, visa šī mīklu minēšana ir bullšits, jo patiesībā viss ir viens un patiess, un nav nekādu masku, ir tikai esamība?
|
Comments:
Brīžiem man liekas, ka tu raksti par mani, un tas nav tikai sevis kults, ne tāpēc, ka es būtu sev tik ļoti svarīgs un vienmēr visur saskatītu sevi, sevi un sevi. Pats svarīgākais šajā sakarā - es tevi apskaužu, ka tu vairs neesi, kā pati atzīsti, "fascinējoša" tajā nozīmē, par kuru raksti.
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/29009/1488) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) kyrie |
|---|
| Date: | 6. Decembris 2004 - 00:07 |
|---|
| | | (Link) |
|
Hm.
| From: | suic |
|---|
| Date: | 6. Decembris 2004 - 08:43 |
|---|
| | | (Link) |
|
Vai arī: "nekas nav patiesība, viss ir atļauts" (c) Berrouzs.
Ir zināms pamats domāt, ka cilvēku nosaka tieši Cits. Ja cilvēkam ir portatīvs Cits (kāda spēcīga ticība dievam, vai kāds cits atskaites kritērijs, kuru viņš visur piemēro), tad viņš nemainās nomainoties kontekstam. Ja šāda visur līdzi staipāma Cits nav, tad konteksts cilvēku definē lielā mērā.
Varbūt viss ir pat triviālāk - mēs taču gribam būt veiksmīgi, vai ne? Mēs taču protam darboties dažādos sociālajos kontekstos? Kāpēc ne?
Personības vienotība - pastāv tāda kategorija gan. Rietumos / austrumos, whatever. Taču grūti saprast, cik šī vienotība ir autentisks fenomens un ciktāl sava veida nekrofilija, kad kaut kas tiek nosaukts vārdā un vārdam tiek sekots. Sākumā bija vārds.
Taču pastāv arī citas idejas, kas arī vijas cauri laikiem. Hērakleits - "viss plūst, viss mainās", Suede "and everything will flow", 20. gs. filosofijā apziņa kā plūsma (sākotnēji ar noturīgām struktūrām, beigās jau pat bez tām; kā Delēzam, šķiet, "ir tikai vēlme un sociālais") utt.
Tad nu atliek tikai izvēlēties (nevis saprast, nevis atklāt; jo izvēle ir pirms saprašanas; bet patiesībā jau tas viss iet pa apli - izvēle - saprašana - izvēle - saprašana - ...):
tātad izvēlēties - starp "viss plūst un mainās" un "viss ir noturīgs savā vienotībā".
p.s. Un tas, ko es šeit fiksēju ar vārdiem palika noturīgs (jo nomira un zaudēja spēju kustēties), bet es pats aizplūstu tālāk (visa diena tak vēl priekšā)...
mhm. apmēram pie tā es beigās nonācu; pie kaut kāda apvienojuma starp viss-ir-viens un Pārmaiņu grāmatu (jebkas mainās tāpat, kā mainās pasaule tam apkārt), bet šitās filosofiskās un pasaules izpratnes lietas ir bezgala nepieciešamas krīzes situācijās; ja cilvēks jūtas labi, tad visinteresantākais tomēr ir jautājums par bezgaldaudzajām vienas krāsas niansēm (tas nekas, ka krāsa ir ilūzija) un to, kāpēc es tomēr atpazīstu sevi un savu bērnu, ja šodien esmu pilnīgi atšķirīga no vakardienas sevis, par mazo nemaz nerunājot.
es būtu varējusi rakstīt, ka es "priecājos", bet es esmu bišķi slima: prieku sagādā "izprašana", lai arī ne velna jau es "neizprotu", tāpat kā spēlēt šahu ar izcilu pretinieku - zini, ka zaudēsi, bet partija skaista.
Dazhaadu savu pasaulju cilveekus kopaa savilkt ir incanti :)
tu nevari iedomāties, kā es biju nobijusies, kad tu satikies ar dark_entrant :D jūs ne tikai esat no dažādām pasaulēm, bet abi piedevām vēl pietiekami riebīgi :)
Man gan nebija stresa kad tu ar sadams pirmo reizi tikaaties :) galu galaa arii alt es savilku kopaa ar saviem draugiem no chata :)
nu, sadams tak ir sirsnīgs puika :)
Tas gan :) Bet man juus liekaties ljoti dazhaadi cilveeki.
Nujā, bet es tak arī esmu jauks skuķēns, kas ta mums ko nesaprasties.... It īpaši, ja sadams alu sauc ;P
Un sadams sirdsapzinjas ir ne vienas vien aknas :DDDD
:D
jocīgi noteikti izskatās tā viņa sirdsapziņa :) varbūt tā drīzāk ir aknapziņa? ;P
Var jau buut, bet kaa vinsh pats teiktu - Stresa nav.
es līdz šim biju domājusi, ka tādu, ar tām daudzajām sejām, kas visas ir patiesas pilnīgi atšķirīgās situācijās, ir vairāk. es gan neesmu tā pētījusi cilvēkus sev līdzās, jo vienmēr esmu koncentrējusies pārlieku daudz uz sevi, nevaru noliegt, ka man neinteresē liela daļa cilvēku manā apkārtnē, ja nu vienīgi kādas intrigas. bet nu jā, arī man šķita, ka šis ir uzrakstīts par mani, tāpēc līdz šim man bija licies, ka tas ir attiecināms gandrīz uz visiem cilvēkiem. |
|
|
