mhm. apmēram pie tā es beigās nonācu; pie kaut kāda apvienojuma starp viss-ir-viens un Pārmaiņu grāmatu (jebkas mainās tāpat, kā mainās pasaule tam apkārt), bet šitās filosofiskās un pasaules izpratnes lietas ir bezgala nepieciešamas krīzes situācijās; ja cilvēks jūtas labi, tad visinteresantākais tomēr ir jautājums par bezgaldaudzajām vienas krāsas niansēm (tas nekas, ka krāsa ir ilūzija) un to, kāpēc es tomēr atpazīstu sevi un savu bērnu, ja šodien esmu pilnīgi atšķirīga no vakardienas sevis, par mazo nemaz nerunājot.

es būtu varējusi rakstīt, ka es "priecājos", bet es esmu bišķi slima: prieku sagādā "izprašana", lai arī ne velna jau es "neizprotu", tāpat kā spēlēt šahu ar izcilu pretinieku - zini, ka zaudēsi, bet partija skaista.

(Reply to this) (Parent)