Manuprāt, formālā austākā izglītība (ieskaitot doktoru) ir signāls, ka esi gatavs "spēlēt pēc noteikumiem", kas ir viena no svarīgākajām lietām jebkurā sociālā nodarbē (gan darba vietā, gan zinātnē - mūsdienu izpratnē). Sekundāri arī tas, ka spēj piespiesties kaut ko apgūt.

Par laimi neirodiverģentiem, pastāv ne tikai formāla izglītība un ne tikai algots darbs.

(Reply to this) (Thread)

Da kādi noteikumi, šitam džekam piemēram ir PhD bet visus noteikumus un sociālās nodarbes viņš zārkā redzēja

https://en.wikipedia.org/wiki/Grigori_Perelman

Un šis vispār dzīvoja kā vientuļnieks:

https://en.wikipedia.org/wiki/Alexander_Grothendieck

(Reply to this) (Parent)

Nu nē
Spēja spēlēt pēc noteikumiem ir izšķiroši svarīga tādā darbā, kur nevajag augstāko (piemēram, krāvējs vai fūres šoferis, kas neseko noteikumiem, ir daudzkārt bīstamāk nekā augstskolas profesors, kas neseko noteikumiem, un otrajā gadījumā pat var būt labāk, ja neseko)
Ditto par neirodiverģento atsijāšanu, darbā, kuram nepieciešama augstākā izglītība, ar lielāku varbūtību var būt nepieciešama nestandarta domāšana

T.i., ja mums ir divi cilvēki, viens, kura uzdevums ir sekot līdzi medikamentu iepakošanas konveijera darbībai un signalizēt par brāķi, un otrs ir praktizējošs neiroķirurgs, no otrā daudz vairāk gribētos sagaidīt ne tikai sekošanu noteikumiem, bet arī "pat ja viss formāli tik darīts, kā vajag, es nebūšu mierā, kamēr netiks izdarīts pēc būtības kvalitatīvi"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu jā, par sekošanu noteikumiem medicīnā ir teiksim doktora Hausa seriāls kas protams ir mākslas filmas bet nu nemaz ne tik tālu no realitātes.

(Reply to this) (Parent)

Man bija padomā cita veida noteikumi - katru dienu ierasties darbā (un skaidrā), prast formulēt savu viedokli pieklājīgi un tā lai otrs saprot, etc. Cilvēkiem ar augstāko izglītību šīs lietas liekas jau tik pašsaprotamas, ka tās pat vairs nemana. :)

Otrs, arī tai "kvalitātei" apakšējā latiņa ir iemācīta lieta (nu tas jau vairāk maģistra/doktora līmenis). Protams, izciliem cilvēkiem iekšējā latiņa mēdz būt daudz augstāka nekā sabiedrībā pieņemts. Dažreiz tas ir labi (ja radi mākslu, piemēram), taču ļoti bieži arī kaitīgi - paskaties, piemēram, cik cilvēku tup doktorantūrā pa desmit gadiem un nespēj pabeigt tikai tāpēc, ka cenšas sarakstīt kaut kādu magnum opus, tā vietā lai vienkārši kaut ko novestu līdz galam, no tā mācītos un ietu uz priekšu!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

//katru dienu ierasties darbā (un skaidrā), prast formulēt savu viedokli pieklājīgi un tā lai otrs saprot, etc. Cilvēkiem ar augstāko izglītību šīs lietas liekas jau tik pašsaprotamas, ka tās pat vairs nemana. //

Kaut kāds ārkārtīgi esnez piezemēts priekšstats. Tu vēl uzvalkus un kaklasaites būtu pieminējis :D Kādi darba laiki? Cilvēki laboratorijā var nerādīties nedēļu un pēc tam tur nosēdēt visu vīkendu un rezultāts būs daudz labāks par strādāšanu formālajā darba laikā. Par pieklājīgiem formulējumiem arī labāk nerunāsim, bieži cilvēki pāriet uz krievu valodu tikai tāpēc ka LV valodā pietrūkst izteiksmes līdzekļu.

(Reply to this) (Parent)

Tāpēc arī "es saprotu, kāpēc tas ir vajadzīgs", bet principā šīs prasmes var iemācīties, izejot pāris profesijas specifikai nepieciešamos kursus.
"Mācīties no iepriekšējām kļūdām" augstākās izglītības sistēmā diez kā nestrādā (jēdzīgs feedback+labojumi kursa beigās, ja ir, tad ir pasniedzēja iniciatīva, kuru studenti var ignorēt, jo atzīme kaut kā tak ir dabūta)
Savukārt "kaut kā nogrūst un aizmirst", kas ir normāli studiju darbiem, nav dikti laba prakse darbā, kurā jāstrādā, domājot ilgtermiņā un uzņemoties atbildību gan par sava darba saturu, gan sekām

(Reply to this) (Parent)