Varbūt, taču pretējā gadījumā mēs esam viss, izņemot mūs pašus. Tāds kā pats sevi apzinošs spēks, kas rodas citu spēku krustpunktā un pats par sevi nav nekas. Vai drīzāk tāds estētisks salīdzinājums - amēba. Kur pasaules spēki tevi stumj, tur tu peldi. Nekādas identitātes, tikai apstākļu kopums.

Arī šāda doma nav gluži bez pamata, tikai šāds uzskats ir vēl trīsreiz tālāks no visiem dieviem, kā arī šāda uzskata ietvaros vēl mazāk vērtīga paliek ticība, atklāsme, nepastarpināti intuitīvā pasaules izjūta.

p.s. Visa cilvēka apziņas pasaule ir CILVĒKA (lasīt - nepilnīga jau pēc savas dabas) apziņas pasaule. Cilvēka apziņas pasaule nav realitātes atspoguļojums vai kas tāds.

(Reply to this) (Parent)