Tas, ka tu izvairies provoceet paredzamu nepatiikamu situaaciju, bez kuras var mieriigi iztikt, manupraat, nav nekaads upuris. Mees visi esam speejiigi saapinaat, driizaak tas liecinaatu par situaacijas kontroli. Tipa, ja manam sunim besiitu citi sunji, es izvairiitos vinju konfronteet (sorry par dziivnieku piemeeru, zinu, ka citiem besii, ja radiibas kroni ar lopu saliidzina).
Upuriiga ir taa liekaa taisnoshanaas.

(Reply to this) (Thread)

Nu, tā taisnošanās bija ekstrēms piemērs :)

Bet nez, nu, kādas ir alternatīvas? Pagriezt muguru, aiziet, nekad vairs nerunāt es ļoti labi māku, bet jābūt taču kaut kam pa vidu starp konfrontāciju un ignore.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Neaiztikt sensitiivaas teemas. Ja tas nav kkas fundamentaals, ko nevar ignoreet.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Uh, es jau neapvainojos par tēmām, bet par attieksmīti. Teiksim, ja Tu mani pazītu pietiekami labi, es varētu apvainoties par šo padomu, jo tas parāda, ka Tu pieņem, ka zini, ka man strādā apvainošanās, pieņem to aplami un iedomājies, ka vari man pateikt kaut ko jēgpilnu un priekš manis jaunu, ieguldot tieši tik maz uzmanības problēmā. (Piemērs pārspīlēts, protams, bet esenciāli tā.)

Nu un ierakstā minētajā režīmā es nevis to apmēram tā arī pateiktu, bet gan pajautātu "ooo, ir tā, ka tu apvainojies par sensitīvām tēmām? Un tāpēc tev šķiet, ka citi arī tā dara?" un cilvēks sāktu stāstīt par sevi lielisko un interesanto, un, domājams, nekad nedafunktierētos līdz tam, ka kaut kas nebija košer viņa padomiņā.

Kas interesanti, tad ir cilvēki, kas uz šādiem gājieniem pat noreaģē apburoši, t.i., nevis runā tikai par sevi, lielisko un interesanto, bet kaut kā atstāj tēmu atvērtu vai painteresējas par mani, un tas ir diezgan fucking awesome. Bet, atgriežoties pie upurīgā modeļa, ja tas tā nenotiek, es vienmēr varu padomāt, ka oh come on, es tak nevaru no cilvēka sagaidīt kaut ko tādu, ko neesmu pat paprasījusi, un ieinteresētā tonī pajautāt "cik svarīgi tev ir saprast un izskaidrot sevi, pirms tu vispār sāc interesēties par citiem?", etc ad nauseam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es galiigi nedomaaju, ka varu tev ko jeegpilnu pateikt, driizaak jau otraadi.
Tas nebija padoms, driizaak variants. Atstaat teemu atveertu ir lieliskaaks manevrs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

(mhm, atnāk cilvēks komentāros papļāpāt un dabū pa galvu par tēmu "ko tu no sevis iedomājies un kāpēc tu mani necieni?!!?", sorry :))

(Reply to this) (Parent)

a kā tu to domāji?

tā, ka cilvēks zina, ka tevi kaut kas konkrēts (bet ne triviāli paredzams) var sāpināt, bet viņam vienalga?

vai tā, ka tavā pieredzē ir pārāk daudz cilvēku, kuru ikdienas uzvedība ir triviāli sāpinoša?

nu, i mean, piemēram, es varu iedomāties, ka otrs cilvēks apvainojas, ja es viņu pārtraucu, neklausos, ko viņš saka, u.tml. -- kas būtu tā kā manā uztverē triviālas pieklājības ievērošana (which seems to be much about not causing offence). bet es diez vai varētu iepriekš zināt, ka viņš būs sāpināts, ja es runāšu nejūsmīgi par Braku vai Matisu, jo viņam ir Vēsture ar šiem māksliniekiem.

(Reply to this) (Thread)

Otrais, triviāli sāpinoša (pie nosacījuma, ka principā cilvēkam vajadzētu pietikt emocionālās inteliģences, lai vispār būtu aware par citu/manu eksistenci).

Es vispār īsti neatceros, kad pēdējo reizi būtu sāpināta par kaut ko personisku, pirms gadiem diviem-trim varbūt (man šķiet, tas prasa milzīgu uzticēšanos no manis un apzinātu iesprindzienu pateikt kaut ko šausmīgu no otra cilvēka puses).

(Reply to this) (Parent)