Uh, es jau neapvainojos par tēmām, bet par attieksmīti. Teiksim, ja Tu mani pazītu pietiekami labi, es varētu apvainoties par šo padomu, jo tas parāda, ka Tu pieņem, ka zini, ka man strādā apvainošanās, pieņem to aplami un iedomājies, ka vari man pateikt kaut ko jēgpilnu un priekš manis jaunu, ieguldot tieši tik maz uzmanības problēmā. (Piemērs pārspīlēts, protams, bet esenciāli tā.)

Nu un ierakstā minētajā režīmā es nevis to apmēram tā arī pateiktu, bet gan pajautātu "ooo, ir tā, ka tu apvainojies par sensitīvām tēmām? Un tāpēc tev šķiet, ka citi arī tā dara?" un cilvēks sāktu stāstīt par sevi lielisko un interesanto, un, domājams, nekad nedafunktierētos līdz tam, ka kaut kas nebija košer viņa padomiņā.

Kas interesanti, tad ir cilvēki, kas uz šādiem gājieniem pat noreaģē apburoši, t.i., nevis runā tikai par sevi, lielisko un interesanto, bet kaut kā atstāj tēmu atvērtu vai painteresējas par mani, un tas ir diezgan fucking awesome. Bet, atgriežoties pie upurīgā modeļa, ja tas tā nenotiek, es vienmēr varu padomāt, ka oh come on, es tak nevaru no cilvēka sagaidīt kaut ko tādu, ko neesmu pat paprasījusi, un ieinteresētā tonī pajautāt "cik svarīgi tev ir saprast un izskaidrot sevi, pirms tu vispār sāc interesēties par citiem?", etc ad nauseam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es galiigi nedomaaju, ka varu tev ko jeegpilnu pateikt, driizaak jau otraadi.
Tas nebija padoms, driizaak variants. Atstaat teemu atveertu ir lieliskaaks manevrs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

(mhm, atnāk cilvēks komentāros papļāpāt un dabū pa galvu par tēmu "ko tu no sevis iedomājies un kāpēc tu mani necieni?!!?", sorry :))

(Reply to this) (Parent)