a kā tu to domāji?

tā, ka cilvēks zina, ka tevi kaut kas konkrēts (bet ne triviāli paredzams) var sāpināt, bet viņam vienalga?

vai tā, ka tavā pieredzē ir pārāk daudz cilvēku, kuru ikdienas uzvedība ir triviāli sāpinoša?

nu, i mean, piemēram, es varu iedomāties, ka otrs cilvēks apvainojas, ja es viņu pārtraucu, neklausos, ko viņš saka, u.tml. -- kas būtu tā kā manā uztverē triviālas pieklājības ievērošana (which seems to be much about not causing offence). bet es diez vai varētu iepriekš zināt, ka viņš būs sāpināts, ja es runāšu nejūsmīgi par Braku vai Matisu, jo viņam ir Vēsture ar šiem māksliniekiem.

(Reply to this) (Thread)

Otrais, triviāli sāpinoša (pie nosacījuma, ka principā cilvēkam vajadzētu pietikt emocionālās inteliģences, lai vispār būtu aware par citu/manu eksistenci).

Es vispār īsti neatceros, kad pēdējo reizi būtu sāpināta par kaut ko personisku, pirms gadiem diviem-trim varbūt (man šķiet, tas prasa milzīgu uzticēšanos no manis un apzinātu iesprindzienu pateikt kaut ko šausmīgu no otra cilvēka puses).

(Reply to this) (Parent)