Nu nez, zinātne jau vismaz kopš sengrieķu filozofiem aktīvi pēta tieši jautājumus par to, kas ir labāka pasaule un kāda tā izskatās; filozofija,
ētika un socioloģija pa lielam ap to vien grozās, un aktīvi skatās uz to, kas ir laba rīcība un labs mērķis gan indivīda, gan sabiedrības līmenī. Ideoloģijas gan ideju, gan to saprašanas/aprakstīšanas līmenī arī ir zinātņu lauciņš.

Bet pat abstrahējoties no filozofiskām lietām, jautājumi formā "kas homo sapiens dara laimīgu", "kādas sociālās struktūras homo sapiens (un dažādiem to apakštipiem) ir nepieciešamas labsajūtas uzturēšanai", utt utjprj ir principā pētāmi arī tīri objektīvi, faktuāli, ne tikai ideoloģiju līmenī; pat ja noliek malā jautājumu par jēdzienu "labs", mēs varam ļoti konkrēti pētīt to, kā dažādas hipotētiskas pasaules draudzējas ar mūsu sugā tīri bioloģiski iebūvēto psiholoģiju, dziņām un mērķiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

"Bet pat abstrahējoties no filozofiskām lietām, jautājumi formā "kas homo sapiens dara laimīgu", "kādas sociālās struktūras homo sapiens (un dažādiem to apakštipiem) ir nepieciešamas labsajūtas uzturēšanai""

Šis jau pats par sevi ietver ideoloģisku aksiomu saskaņā ar kuru vienīgais pareizais cilvēces mērķis ir kaut kāda "laime" vai "labsajūta". Es teiksim, uzskatu, ka jebkuras izziņas mērkis ir patiesība. Pat ja tā mazina laimi un labsajūtu. Truth>convenience. Šis attiecas uz jebkuru izziņas formu, ne tikai zinātnisko, bet mūsdienu feelz before realz laimetā īpaši aktuāls kā reiz akadēmiskā kontekstā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

a tā laime/ labsajūta [ilgtermiņā] vnk ir blakusefekts no patiesības zināšanas/ lietošanas

(Reply to this) (Parent)