Par šo lietu ļoti labi ir pateicis cilvēks, kurš pats ir profesionāls psihiatrs:

..the primary thing in psychiatry is to help the patient, whatever that means.
..
And that’s the position from which I think a psychiatrist should approach gender dysphoria, too.

Imagine if we could give depressed people a much higher quality of life merely by giving them cheap natural hormones. I don’t think there’s a psychiatrist in the world who wouldn’t celebrate that as one of the biggest mental health advances in a generation. Imagine if we could ameliorate schizophrenia with one safe simple surgery, just snip snip you’re not schizophrenic anymore. Pretty sure that would win all of the Nobel prizes. Imagine that we could make a serious dent in bipolar disorder just by calling people different pronouns. I’m pretty sure the entire mental health field would join together in bludgeoning anybody who refused to do that. We would bludgeon them over the head with big books about the side effects of lithium.

Really, are you sure you want your opposition to accepting transgender people to be “I think it’s a mental disorder”?

Viss raksts šeit

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas pats ko teicu Ctulhu. Palīdzēt un būt toleranta - protams. Cilvēks nav vainīgs, ka viņam trūkst kāda skrūvīte. Pasludināt to par normu un uzspiest visai sabiedrībai to pieņemt kā tādu - kategorisks fakjū.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kas to pasludina par normu?

(Reply to this) (Parent)

SJW-isti. Pats fakts, ka ''gender idntity disorder'' ticis ne aiz kāda pārbīļa pārsaukts par ''gender disphoria'' ir labs piemērs kā pat akadēmiskajā vidē ielavās šī semantiskā toksika. Ar valodas palīdzību mēģina normalizēt nenormālo. ''Disorder'' ir self explanatory termins ar negatīvu konotāciju. As in ''slimība''. Ņeporjadoks (smadzenēs). Kas tas arī ir.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet atmetot visādus ideju karus, diskusijas par to, kā ārsti nosaukuši vienu vai otru problēmu, atmetot arī jautājumu par vārdu "normāls" un "nenormāls" konotācijām: ja tev nav principiālu iebildumu, ka transpersonām veic nepieciešamās operācijas, vai ka transpersonas ģērbjas tā, kā vēlas, vai tiek uzrunātas tajās gramatiskajās dzimtēs, kurās vēlas; un ja tu uzskati, ka attieksmei pret transpersonu nav jābūt atšķirīgai no attieksmēm pret citiem cilvēkiem, ka nav labi transpersonu šīs pazīmes dēļ atlaist no darba vai piekaut, vai apsmiet - tad mums vispār nav, par ko strīdēties.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, šajā jomā strīdu nav. Nu varbūt izņemot par tiem pronouniem. Mīrā miera labad es var cilvēciski tam piekrist, bet ne jau oficiālos tekstbukos likt, kā jā ''tā tiešām ir sieviete'', nevis vecis ar nogrieztu peni, kas izgājis cauri smagai hormonu terapijai.
Šī lieta strādā arī kā proverbiālā slidenā nogāze, jo jau tagad redzamas praktiskas sekas šai normalizācijai, kur dažās īpaši progresīvās valstīs vecākiem tiek dotas tiesības sākt veikt dzimuma maiņas operācijas ar saviem pirmspubertātes vecuma bērniem. Domāju nav nekāds brīnums, ka šie ''vecāki'' parasti paši ir kāds no LGBT atzariem ar radikāliem identity politics uzskatiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Te nu gan tu aizbrauci auzās. Lai pirmspubertātes vecuma bērnam uzsāktu hormonu terapiju, būs vajadzīgs psihiatru komisijas lēmums, ka jā, patiešām tam bērnam ir tā disforija. Nevar vecāki tā aiz neko darīt, tapēc radikāli uzskati, paši uz savu roku uzsākt tādu hormonu terapiju. Arī pilngadīgi cilvēki bez ārstu slēdziena nevar uzsākt hormonu terapiju un tikt pie dzimuma maiņas operācijas.

(Reply to this) (Parent)