Kāpēc nav bērnu? Kad būs? Grūtākais ir tas, ka 90% gadījumu, kad esmu kādam pateikusi, ka plānoju nehavot bērnus, mani visi bez izņēmuma nievīgi izsmej, sak, tik jauka meitene, bet tādas muļķības runā. Jā, tas ir sāpīgi un pazemojoši. Nesen kāds vīrietis (lol) tā arī pateica - es nezinot, ko es runāju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

netaktiski un stulbi jautajumi, man liekas, tadi cilveki vispar nav jaanem veeraa, nu, jaaizvairaas un viss. Man gruti spriest, jo kaa jau teicu, mana perosniskaa pieredze ir diametraali preteja - vislaik bijis jataisnojas, kapec IR berns (vienai) - domaju, ka havot bernu vienam (un pasniegt to kaa savu izveeli un cik forsi tas ir) ir sabiedribai vel nepienemamaka izvele nekaa nehavot vispaar

(Reply to this) (Parent) (Thread)

reizēm grūti izvairīties, jo tādas frāzes mēdz izspert pilnīgi nejauši cilvēki situācijās, kas nekādi nav saistītas ar reproducēšanos - tas, ka sievietei kaut kad būs (jābūt) bērniem tiek gluži automātiski pieņemts par normu. piemēram, vakar man bija šāda saruna ar dzīvokļa biedrenes radinieci/dzīvokļa īpašnieci, kura bija ienākusi noskaidrot vienu sīkumu: es atvainojos, ka man trauki nemazgāti; viņa - nekas, man ir divi bērni, man vienmēr nemazgāti trauki stāv; es - nu man tāda attaisnojuma nav, haha. viņa - nekas, tu vēl visu mūžu traukus mazgāsi, kad tev bērni būs.
dialogs absolūti ikdienišķs un mīlīgs, bet pamatā tam ir tradicionāls pieņēmums par sievietes lomu, kam būtībā nav pilnīgi nekāda sakara ar sarunas tēmu.

[disklaimers - mani personīgi piezīmes par bērnu neesamību vai potenciālo to radīšanu neaizskar, man arī šajā dzīves posmā nav noteiktas pozīcijas bērnu jautājumā, tas ir, pozīcija man ir, bet es nebūšu nelaimīga, ja dzīve izvērsīsies vienādi vai otrādi]

(Reply to this) (Parent)