hmmmm

nu precizēsim
pieņemsim, ka tu pazīsti divus cilvēkus, no kuriem viens parasti izturas jauki un pieklājīgi, bet otrs ir nervozs un rupjš

un tu (divās dažādās situācijās) redzi, kā šis cilvēks kliedz uz mazu bērnu

man, teiksim, pie jauka-un-pieklājīga būtu secinājums "vai nu tas cilvēks mēģina atturēt bērnu no kaut kā bīstama, vai arī ir nenormāli, nenormāli noguris un viņam vajag palīdzību", bet pie nervoza un rupja būtu secinājums "fuck you, pat ja tu esi nenormāli noguris, nedrīkst tā izturēties pret bērnu, tas ir nenormāli pretīgi un neētiski" un iestātos kaut kāda kognitīvā disonanse, ja mani pieņēmumi nebūtu pareizi

pseidobudists abās situācijās noreaģētu vienādi, nu tipa "a huļi viņš uz to bērnu kliedz, nevar zināt, nevar saprast, vai vajag vai nevajag, un kāds kam no tā labums, ai, iekapās vanagu"?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pseidobudists abās situācijās padomātu, ka kliegšana uz citiem cilvēkiem, neatkarīgi no vecuma, ir tāda kā slimības izpausme, kaut ko citu ļoti grūti padomāt, vienam no kliedzējiem tā ir akūta, otram hroniska, bērns konkrētajā gadījumā ir tikai instruments, kas šo ligu uzrāda, līdzīgi kā termometrs tikai parāda, ka cilvēkam ir paaugstināta temperatūra, vienam mož gadiem, otram īslaicīgi. Līdz ar to, kāds tur "nedrīkst"? Jā, slikti, ja cilvēks slims, visvairāk jau viņām pašam, bet kas tur pretīgs, dīvains vai "neētisks" un palīdzība abiem būtu vajadzīga, iespējams, tam, kurš hroniski slims, tomēr vairāk par to, kurš akūti. Bet, ja tā cilvēka veselībā nebūtu kādu iemeslu pēc ļoti ieinteresēts es pats(tuvākais draugu loks, kas sniedz zināmu komfortu vai kas tāds), protams, ka man būtu absolūts pofig un kapātu vanagu.

(Reply to this) (Parent)

ir kaudze cilvēku, kas sabiedrībā ir jauki un pieklājīgi, aiziet mājās un tur izaurojas un izvicina sitamos instrumentus pret tiem, kas nevar aizsargāties.

(Reply to this) (Parent)