Lai kāda forma tā nebūtu, šī forma diviem(un arī vairākiem) cilvēkiem palīdz ilgāku laikaposmu cieņpilni sadzīvot, nevis mētāties no histērijas līdz histērijai.

Ja jau tik ļoti esi par patiesību bez noklusēšanas, iesaku tomēr šo vērst vispirms pret pārējiem - draugiiem, kolēģiem un radiniekiem un tikai tad, kad pārliecināsies, kā visi par šo tavu patiesību priecājas un cik ļoti tā visiem ir vajadzīga, mesties ar to virsū dzīvesbiedram, attiecīgi, prasot šāda paša izmēra pļaukas pretim.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es nespēju iztēloties, ka es kādu uzskatītu par draugu un viņam sistemātiski kaut ko slēptu. un kolēģi par mani vēl nesen rakstīja smalkus cibas ierakstus, tieši par šo pašu pretīgo paradumu, so - tīras rokas.

(Reply to this) (Parent)

protams, niķis allaž ir jaukt "patiesību" ar MANU NEKĻŪDĪGO & PATIESO VIEDOKLI.

bet ja par kniebšanos. ja ir vienošanās vai atzīšanās, lūdzu, faktus tikai. šitie slimnieki ar "vai viņš bija labāks par mani? kas tieši notika?" ir mazdrusciņ pa melodramatisku. bet tēlot muļķi vai būt muļķim un gaidīt debilas laumiņas, kas tagad tev pienesīs stāstus... fui! tās laumiņas nenovēršami uzrodas, un laumiņām parasti laba fantāzija un skumja dzīve. bet kā? nezināt? izvēlēties nezināt, tas taču ir tik... pretdabiski.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kaut kā tā dīvaini sanācis, ka lielākā daļa mūsu dzīves civilizētākās daļas sastāv no viena vienīga pretdabiskuma, sākot ar to, ka nesitam pa purnu pirmajam, kas neiepatīkas vai gluži otrādi - nevelkam aiz matiem alā pirmo, kas kaut kur pa ceļam pagadījussies un škiet tīri tā neko un beidzot ar viādām figņām kā matu mazgāšana vai vīna liešana speciālā glāzē.

Bet neko, drusku piespiežas un sanāk nečurāt tieši tad un tajā vietā, kur sagribējies.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet nafig? mīļā miera labad?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, ja tas otrs principā šķiet derīgs kopīgai novecošanai, tad šāda pieeja tomēr veicina kaut kādu ilgtermiņu, neteikšu gan, ka pašam būtu dikti sanācis, taču kaut kādi ilgkopādzīvošanas rezultāti ir. Nekādā ziņā neapgalvoju, ka tā ir pareizākā vai savādāk izcilākā metode, bet šitā vismaz esmu izmēģinājis un strādā:))

(Reply to this) (Parent)

Nu, plašāk ņemot, labākai dzīves kvalitātei™.

Reāli mani uztrauc tas, ko otrā puse domā un taisās darīt manā sakarā. Tas, ko viņa dara citu sakarā mani uztrauc tikai tiktāl, ciktāl tas ietekmē attiecības ar mani. Ja man ir drošības sajūta par to, ka cilvēks dzīvo, grib un plāno dzīvot kopā ar mani, mani mīl un velta man savu laiku tāpat kā es viņam. Tad tas, ko viņš dara brīžos, kad mēs neesam kopā (un katram vajag tādus brīžus), es nejūtu, ka tā būtu pa lielam mana darīšana. Tā, manuprāt, ir būtiska daļa uzticēšanās.

(Reply to this) (Parent)