Kaut kā tā dīvaini sanācis, ka lielākā daļa mūsu dzīves civilizētākās daļas sastāv no viena vienīga pretdabiskuma, sākot ar to, ka nesitam pa purnu pirmajam, kas neiepatīkas vai gluži otrādi - nevelkam aiz matiem alā pirmo, kas kaut kur pa ceļam pagadījussies un škiet tīri tā neko un beidzot ar viādām figņām kā matu mazgāšana vai vīna liešana speciālā glāzē.

Bet neko, drusku piespiežas un sanāk nečurāt tieši tad un tajā vietā, kur sagribējies.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet nafig? mīļā miera labad?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, ja tas otrs principā šķiet derīgs kopīgai novecošanai, tad šāda pieeja tomēr veicina kaut kādu ilgtermiņu, neteikšu gan, ka pašam būtu dikti sanācis, taču kaut kādi ilgkopādzīvošanas rezultāti ir. Nekādā ziņā neapgalvoju, ka tā ir pareizākā vai savādāk izcilākā metode, bet šitā vismaz esmu izmēģinājis un strādā:))

(Reply to this) (Parent)

Nu, plašāk ņemot, labākai dzīves kvalitātei™.

Reāli mani uztrauc tas, ko otrā puse domā un taisās darīt manā sakarā. Tas, ko viņa dara citu sakarā mani uztrauc tikai tiktāl, ciktāl tas ietekmē attiecības ar mani. Ja man ir drošības sajūta par to, ka cilvēks dzīvo, grib un plāno dzīvot kopā ar mani, mani mīl un velta man savu laiku tāpat kā es viņam. Tad tas, ko viņš dara brīžos, kad mēs neesam kopā (un katram vajag tādus brīžus), es nejūtu, ka tā būtu pa lielam mana darīšana. Tā, manuprāt, ir būtiska daļa uzticēšanās.

(Reply to this) (Parent)