Aha, kāpēc piemēram tādam Klintonam savā laikā bija kaut kas tur jātaisnojas? Personiskās attiecības un viss. Gribat tur iebāzt degunu? Gribēt ir veselīgi.

/pie kāda sabiedrības/politikas modeļa tas tā nebūtu,/

Iespējams, atkārtojos - bet pie inteliģences dominētas sabiedrības ir sagaidāms, ka šādas aplamības mazinātos. Es zinu, ka tas nav panaceja, bet tas varētu būt nepieciešamais nosacījums, droši vien ir arī citi, pietiekamie.

(Reply to this) (Thread)

Man šķiet, ka tas nav tik daudz no inteliģences, cik no self-acceptance. Nu tb domu gaita
1. Mēs visi esam dunduki un pieļaujam kļūdas, un ir kaut kādas dunducības, kuras mums ir naturālas un kuras mēs esam pieņēmuši kā daļu no sevis. Nemaz nerunājot par dabiskām fizioloģiskām reakcijām iz sērijas "visu nakti esmu strādājis - no rīta esmu nīgrs" vai "esmu iedzēris - sliktāk sevi kontrolēju"
2. Citiem cilvēkiem arī tā ir, pie tam visiem cilvēkiem, neatkarīgi no ieņemamā amata
3. Protams, pastāv individuālā atbildība par savām glupībām, bet kaut kāda īpaša atbildība tāpēc, ka tev ir tāds-un-tāds amats, ja glupība sastrādāta ne savā darba laikā - why the hell?

Nu tb ja Kaimiņš piedzeras un sāk ārdīties, tad, imo, ir pilnīgi debīli no viņa prasīt kaut kādu īpaša deputāta atbildību un likt kaut kā īpaši atvainoties visai Latvijas tautai
Vai, ja kāds žurnālists, teiksim, visiem sludina, ka zeme ir plakana, tad vai nu viņu pieņem darbā medijā vai nepieņem, nevis pieņem darbā un ekspektē, ka līdz ar savu jauno amatu viņš turpmāk vairs nepaudīs savus uzskatus, vai vismaz darīs to slepus

Un man šķiet, ka tas ir vai nu empātijas trūkums ("kā viņš tā var?!", neapzinoties, ka tu pats tādas glupības dari), vai nespēja pieņemt sevi un citus tādus, kādi viņi ir ("jā, es tādas glupības daru un katru nakti griežu vēnas, domājot par to, cik es esmu slikts cilvēks un tāpēc viņiem arī jāgriež vēnas kā viņiem nav kauna (protams, ja viņi griezīs vēnas un es redzēšu rētas, tad viņiem būs publiski jāatvainojas par savu vājumu)")

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un uz tiem, kurus ievēl, manuprāt attiecas vēl tāda ķeza: Viņiem ir jātēlo vidējais. Tas ir burtiski tiek izrēķināts, kāds ir tas ``vidējais amerikānis`` vai ``vidējais latvietis``, kas tad nu bija elektorāts, tiek iegūts īpašību saraksts un vot tev prezidentam vai premjeram apmēram tādam jābūt. Bet tas vidējais jau ir izbāzenis, abstrakts konstrukts, tāda nav. Ir individuālie cilvēki ar savām dažādajām īpašībām. Un tad nu tas nabags tēlo neesošu vidējo, kas ir sasodīti grūti un tērē enerģiju uz to, tā vietā lai tērētu viņu po ģelu.

Par self acceptance, jā, tā sanāk, apmēram aiz šī iemesla es piekrītu domai, ka lepnība ir tikums, pazemība grēks. Kas pieņem sevi, pieņem citus. Protams, pie kritiskas domāšanas spējas nosacījuma - attiecībā uz visu, sevi ieskaitot.

(Reply to this) (Parent)

Ideja, ka svarīga ir uzvedība arī ārpus darba laika, principā attiecas uz jebkuru profesiju (ar to domājot, tā saukto, profesionālu darbību).

Jādomā cik pamatoti ir konkrētie standarti, bet principā tas strādā – ir lielāka atbildība un ierobežojumi apmaiņā pret lielāku autonomiju, pašregulāciju un garīgu brīvību.

(Reply to this) (Parent)

Savukārt politiķiem Latvijā gan ir labi, jo viņiem tiek piedots daudz kas tāds, par ko vidusmēru cilvēku ne tikai nosodītu, bet pat aiz restēm ieliktu.

Tiesa gan, visur pasaulē nevajadzīgi nosoda politiķus un citus līderus par “nepareizu” runāšanu. Politkorektums ierobežo brīvu uzskatu veidošanu. Zero tolerance ir lielākā politikas kļūda.

(Reply to this) (Thread)

Vot jā, kaut kāds dubultais standarts sanāk.

(Reply to this) (Parent)

IMHO viena sāls ir politiskā "dižpartiju" shēma (es gan nesaku ka fragmentācija ir sudraba lode, tai ir daudzi citi mīnusi) kur sanāk, ka veiksmīgam politiķim jāpārstāv daudzdesmit procenti ļoti dažāda elektorāta, kas savā būtībā ir neviendabīgs un savstarpēji nesavienojams.

Jebkurā neviennozīmīgajā jautājumā (tātad jebkurā, par kuru tauta runā) būtu jauki, ja politiķis varētu teikt "man ir viedoklis X, tāpēc X-atbalstītāji nāciet balsot par mani un kam svarīgs ir ne-X, ejiet ieskrieties". Un dažādu jomu uzskati mēdz korelēt pietiekami daudz, lai politiķim kas sirdī jūt X, Y un Z būtu padaudz "klientu" kas arī jūt X, Y un Z; viņa oponentam būtu padaudz "klientu" ar vēlmi ne-X, ne-Y un ne-Z; bet citu kombināciju piekritēju būtu pamaz un viņi varētu izvēlēties kurš tad ir svarīgāks.

Savukārt ja partija nopozicionē sevi pavisam plaši, tad vienīgais veids kā to argumentēt ir "mēs esam par visu vispārpieņemto labo un par pārējo ir ā... ē... nu kautkā..." kad viņiem vajag gan ne-pavisam-radikālo X-aktīvistu gan ne-X-aktīvistu balsis. Un tad ir tā sāpe, ka politiķim publisks viedoklis tajā jomā "nedrīkst būt", un viņš ir spiests lavierēt ar bullshit neatkarīgi no individuālā viedokļa.

(Reply to this)