IMHO viena sāls ir politiskā "dižpartiju" shēma (es gan nesaku ka fragmentācija ir sudraba lode, tai ir daudzi citi mīnusi) kur sanāk, ka veiksmīgam politiķim jāpārstāv daudzdesmit procenti ļoti dažāda elektorāta, kas savā būtībā ir neviendabīgs un savstarpēji nesavienojams.

Jebkurā neviennozīmīgajā jautājumā (tātad jebkurā, par kuru tauta runā) būtu jauki, ja politiķis varētu teikt "man ir viedoklis X, tāpēc X-atbalstītāji nāciet balsot par mani un kam svarīgs ir ne-X, ejiet ieskrieties". Un dažādu jomu uzskati mēdz korelēt pietiekami daudz, lai politiķim kas sirdī jūt X, Y un Z būtu padaudz "klientu" kas arī jūt X, Y un Z; viņa oponentam būtu padaudz "klientu" ar vēlmi ne-X, ne-Y un ne-Z; bet citu kombināciju piekritēju būtu pamaz un viņi varētu izvēlēties kurš tad ir svarīgāks.

Savukārt ja partija nopozicionē sevi pavisam plaši, tad vienīgais veids kā to argumentēt ir "mēs esam par visu vispārpieņemto labo un par pārējo ir ā... ē... nu kautkā..." kad viņiem vajag gan ne-pavisam-radikālo X-aktīvistu gan ne-X-aktīvistu balsis. Un tad ir tā sāpe, ka politiķim publisks viedoklis tajā jomā "nedrīkst būt", un viņš ir spiests lavierēt ar bullshit neatkarīgi no individuālā viedokļa.

(Reply to this)