no rīta, ejot uz skolu un klusām pie sevis dungojot let it snow, atcerējos vienu no skaistākajiem ziemas brīžiem manā mūžā: tas bija klases pirtī uz rīta pusi, kad lielākā daļa cilvēku jau bija atlūzuši, bet es biju atlaidusies pirmajā stāvā uz dīvāna. istabu pildīja omulīgs siltums un mājīguma sajūta, kamīnā kūrās uguns, bet pa logu varēja redzēt baltas kupenas un sniegputeni. tā nu es grozīju galvu no uguns uz sniegu un atkal atpakaļ un baudīju brīnumjauko kontrastu.

(es ceru, ka vēl esmu pietiekami maza, lai drīkstētu uzcelt sniegavīru, nograuzt kādu lāsteku, papikoties un ripot no kalna) :} un draudzene teica, ka ziemā varbūt pavizinās mani ar ragaviņām, kas piesietas pie mašīnas. tas būtu jautri ^^

un es JAU gribu Ziemassvētkus!