sākumā gribēju iepostot tikai vienu vārdu: "bļe", bet tad izdomāju nedaudz sīkāk aprakstīt sajūtas:D

šķiet, ka man sākas dzīves apnikums tādēļ, ka man ir viss, ko vēlos. sasniegt savu vēlmju piepildījumu ir viens no lielākajiem ļaunumiem, kas ar cilvēku var notikt; tad zūd visa jēga turpināt dzīvot. man kaut kas stāstīja, ka van Gogs (laikam) bija apsēsts ar sauli un nepārtraukti centās to uzzīmēt perfekti, un, kad tas izdevās, viņš izdarīja pašnāvību. nezinu, vai tā ir taisnība, bet es viņu saprotu, jo, kad viss ir sasniegts, turpmākā dzīve var būt tikai garlaicīgs notikušā atkātojums.

nē, es, protams, pašnāvību netaisīšu. :D tā vietā gribētos visu pamest, aizbraukt uz Grieķiju, Korfu salu, vai kaut kur citur, kur cauru gadu ir silti un kur ir okeāns vai jūra, apmesties kādā pamestā mājā, pārtikt no savvaļas augiem/augļiem un vienkārši dzīvot bez pienākumiem un galvenais - bez noteikumiem, kā ir pareizi un kā nav, ko drīkst un ko ne. tad man būtu jādomā tikai par izdzīvošanai svarīgām lietām - kur lai atrod kaut ko ēdamu utt., un aizmirstos visi stulbie filozofiskie dzīves jēgas meklējumi. :D
bet, lai to izdarītu, vajag.. es pat nezinu.. milzīgu drosmi? nu, katrā ziņā ir nepieciešama kāda īpašība, kas man acīmredzot nepiemīt. žēl gan. lai gan, kā es varu zināt, ka tur būtu labāk? ("Bet es vēlos tev pateikt - tas esi tu. Ja esi nelaimīgs, atbildīgs esi tikai tu un tikai tu. Nekāda pagātne, nekāda sociālā struktūra vai ekonomiskā sistēma nepalīdzēs. Ja paliksi tas, kas esi - jebkurā sabiedrībā tu būsi nelaimīgs. Ikvienā ekonomiskā sistēmā tu būsi nelaimīgs, jebkurā pasaulē tev nebūs laimes - ja paliksi tu pats." /Ošo/)

es zinu, ka šī diena un sajūta paies, un viss atkal būs labi (droši vien jau rīt). bet tas nav nekāds mierinājums.

jūtu, ka manī iekšā ir baigais bezsakars. es neko nesaprotu.

(bet man tiešām patīk mana jaunā cepure!) :) :D