šodien skolā piedzīvoju nelielu pārsteigumu un izbīli - lekcijā, sēžoties solā, pamanīju, ka "lampas iedobītē" atodas kaut kas mazs un spalvains. strauji ievilku elpu, jo pirmā doma bija- beigta pele! bet šoks ilga tikai kādu sekundi, un tad sākās smieklu vētra, jo, kārtīgāk apskatot, tomēr atklājās, ka tā ir mīkstā mantiņa, kas izskatās apbrīnojami dzīva. labi, ka nevena no mums neiespiedzās un nekrita panikā - acīmredzot jokdaris tieši to gaidīja.. :D

un vēl biju iegriezusies tajā veikalā, kuram es nekad neatceros vārdu un kur tiek/tika pārdots mans sapņu krēsls. tas izskatās apmēram šāds (tikai bez puišeļa, kaut gan viņam arī nav ne vainas :)):

varu iedomāties, cik tur būtu ērti atlaisties un lasīt grāmatu.. :} bet ne jau par to ir šis stāsts. vārdu sakot, tajā veikalā par pārdvēju šobrīd strādā viens jauns, skaists un brīnišķīgs vīrietis/puisis. kad pirku pirmo preci, viņš tik jauki man uzsmaidīja, ka manī pilnīgi fiziski "ielija siltums"; tad es pastaigāju apkārt un izlēmu, ka man ir vajadzīga vēl viena lieta, un šoreiz viņš man uzmaidīja pat vēl saulaināk ^^ un arī pret pārējiem pircējiem viņš izturējās ļoti jauki - izsmeļoši atbildēja uz jautājumiem, palīdzēja atrast vajadzīgās preces, vienkārši tāpat parunājās. un pat nešķita, ka viņš to dara tikai tāpēc, ka pārdevējam ir pienākums būt laipnam pret klientiem; likās, ka viņam tā patīk un ka viņš to dara no sirds. apbrīnoju un cienu cilvēkus, kas savu darbu dara ar mīlestību - tādā veidā pat it kā ārēji "necils" darbs var kļūt par mākslu. liels paldies šim jaunietim - viņš manu jau tā jauko dienu padarīja vēl jaukāku! ^_^

ā, sanāca arī pirmo reizi izlasīt baltās nakts programmu. izklausās jau tīri interesanti - pilnīgi kārdinājums aiziet. un, iespējams, tā arī izdarīšu, jo naktī taču es tāpat nemācītos :D