ko es saku, tātad:
pirmāmkārtām no malas skatoties tavs šis emocionālais stāvoklis ir vairāk kā viegli izskaidrojams - tu esi noskrējusies, tu strādā divos darbos un vēl pie visa klāt arī mācies. Un to visu tu dari apzinīgi. Vēl tu brīnumainā kārtā pasēj arī izklaidēties un patiešām visiem arī patikt. Tu pati neredzi? Tev nav laika apsēsties stūrītī, padedzināt svecītes, paklausīties kādu gaudojamo mūziku, nav laika slinkot, nav laika paēst šokolādi tikos, CIKOS TU gribi. Tev visu laiku ir jābuūt kaut kur un kaut kam...manuprāt tā ir pārlieka atbildība tavā vecumā. Kā jau noskaidrojām, tad šāds stāvoklis tev saglabāsies vismaz līdz vasarai, jo apstākļi spiež. Te nu mēs nonākam pie tā, ka tu neko nevari padarīt, tu nevari būt tā īsti laimīga un sev līdz tai vasarai, nu nevari un viss. Un nevajag iet pie cilvēka, kurš liek to visu tev tikai arvien vairāk un vairāk apzināties, jo viņa jau nesaprot, ka tu nevari citādāk. Tev kaut kā ir jāiemācās priecāties par tām sīkajām lietām, kas ir tev apkārt, par to, ka tev, piemēram, nav svecītes ko dedzināt, bet tev ir sviestiņš ko uz maizītes uzsmērēt ;). Manuprāt, ka pirmās asaras pazudīs jau tad, kad tu dabūsi pirmos augļus no šīs nenormālās skriešanas - tad, kad tu aizbrauksi uz Holandi, satiksi sev mīļos, atbrauksi no Amerikas ļoti gudra un varēsi zobot mūs par to, ka mēs zosis angļu valodā ;) un mierīgi dzīvot vismaz kādu laiku. Saproti....vismaz... :)