hmm_ ([info]hmm_) rakstīja,
@ 2010-01-31 16:18:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry

Sen neesmu neko šeit rakstījis. Tiešām sen. Šeit nu būs viens stāstiņš. Mežonīgi garš, bet novērtēšu, ja spēsi izlasīt to līdz galam :)

 


Priekšvārdam: Šeit aprakstīta kaut svarīga, tomēr tikai neliela daļa no manas dzīves. Tā kā mēs visticamāk neesam pazīstami, ir dažas lietas, kas man liekas tik būtiskas, ka prasa sīkākus paskaidrojumus, kas atrodami lapa apakšā. Būs daudz vērtīgāk, ja paskaidrojumus lasīsiet, kad pie kāda vārda ieraudzīsiet cipariņu, nevis atstāsiet tos lasīšanai beigās.


Jaunas lietas bieži liekas labākas par vecām. Tāpat kā sajūtas. Viss jaunais tevi ierauj ņirbošā notikumu virpulī  - visur, kur skaties, spīd un laistās, un tev kā tādai apstulbušai žagatai dārglietu veikalā gribas satvert visu, ko redzi. Katrs mirklis šķiet pārāk īss, un tomēr ir neizsakāmi skaists un neatkārtojams. To apzinoties tā vien liekas, ka tieši šis ir tas, ko tu visu mūžu esi gaidījis. Un tad viss sāk izbalēt. Savāds pelēkums pamazām piepilda pat vissīkāko telpas pavedienu ar savu bezkaislīgo vienaldzību. Tad mēs meklējam nākošo jauno lietu vai sajūtu.


Mēs ar Ievu, manu draudzeni[1], nolēmām kādu laiku padzīvot ārpus pilsētas.  Jau apmēram gadu mums bija licies, ka pilsētas gaiss mūs smacē, biezie, vienveidīgie mūri neļauj garam izplesties un pelēkā ikdiena, kā Ieva dažreiz mēdza ironizēt, nospiež mūsu dvēseles uz ceļiem. Īpaši spēcīgi mēs to izjutām, kad sākās vasaras svelme. Kādu dienu, kad sakarsētas darvas smaka no saulē virmojošā asfalta atkal bija pacēlusies arī līdz mūsu 3.stāva dzīvokļa atvērtajam logam un sāka ar šo visai nepievilcīgo aromātu neapturami pildīt pašu dzīvokli, mēs nolēmām, ka pilsēta mums vismaz uz laiku jāatstāj. Līdzekļi tobrīd to atļāva, un mēs nolēmām izbrīvēt laiku, lai pāris mēnešus pavadītu mūsu vasaras mājā pie jūras.


Viena no lietām, ko dzīvē noteikti gribēju izdarīt, bija uzrakstīt kaut vienu grāmatu. Šobrīd, kad mana firma bija nostabilizējusies un, kā biju pārliecināts, spētu pāris mēnešus izdzīvot arī bez manis, nolēmu, ka ir īstais brīdis šo mērķi īstenot. Arī Ievai bija jāpabeidz pētījums, un viņa teica, ka jūra viņas darba spējām nāks tikai par labu.


Mūsu vasaras māja agrāk piederēja Ievas tēvam – diezgan ekscentriskam cilvēkam, kurš nu jau vairāk kā piecus gadus kopā ar savu trešo sievu bija pārcēlies uz Ameriku. Tā kā atgriezties no lielo un vareno iespēju zemes (tā viņš mēdza uzsvērt) viņš nedomāja, īpašums tika pārrakstīts uz Ievas vārda.


Pati māja, salīdzinot ar mūsu dzīvokli, bija iekārtota pieticīgi.


„Nekā lieka” , es sākumā nodomāju. Tomēr tajā valdīja patīkama mājība, un tas, iespējams, bija vēl labāk par visām pasaules ērtībām. Mazā virtuvīte, kas pārauga visai plašā dzīvojamajā istabā bija kā radīta kopīgai ēst gatavošanai, kas mums tā patika. Pirmajā stāvā atradās arī šaura pirtiņa. Vēl tagad atceros – kad pērāmies, lai varētu gulēt uz lāvas, vajadzēja viegli saliekt kājas, jo visā garumā uz tās ietilpt nebija iespējams. Otrajā stāvā bija maza, tomēr mīlīga guļamistaba.


Tikai dažas priedes šķīra mūsu mītni no kāpām un nebeidzamā plašuma, kuru aizņēma jūra. Ap māju bija neliels zāles klajums, taču arī no pārējās pasaules mūs kā savdabīgs žogs atdalīja priedes – vesels priežu mežs, kas stiepās tik tālu, cik vien spējām saredzēt, un starp kokiem kā veikls zalktis locījās piebraucamais ceļš. Lai gan no pirmā acu uzmetiena vieta šķita nomaļa, no tuvākā ciemata un visām civilizācijas ērtībām mūs šķīra tikai nepilni trīs kilometri jeb apmēram 10 minūšu brauciens ar mūsu veco labo sudraboto divriteni[2]. Turpmākos četrus mēnešus šo ceļu es vai dažreiz Ieva mēroja gandrīz katru otro dienu.


Joprojām atceros Ievas smaidu, kad tovasar ieradāmies mūsu vasaras mājā.
 „Te ir tik skaisti, ka vēlos šeit dzīvot visu mūžu,” viņa teica. Es jutos tāpat.


No rītiem mūs modināja jūras šalkoņa, un mežu mums apkārt pildīja putnu dziesmas, saldākas par jebkuru melodiju. Istabu pielēja spoža saules gaisma, un mēs jutāmies laimīgi. Pēcpusdienās mēs mēdzām pastaigāties gar jūru un runāt par dzīvi. Par nākotni, pagātni, tagadni, par lietām un sajūtām, un jūtām – patiesībā pilnīgi par visu. Lai gan kopā bijām jau vairāk kā divus gadus, man likās – tik daudz sarunājušies mēs nebijām vēl nekad.


Dažreiz mēs izbraucām, lai apskatītu tuvāko apkārtni. Atceros, kā gandrīz vienmēr centāmies mājās paspēt uz saulrieta laiku. Tas mums bija kā savdabīgs rituāls – noklājām pludmalē segu un, uz tās nogūlušies, vērojām, kā oranžais saules disks lēni pazūd aiz ūdens virsmas kā vientuļš ceļinieks, atstājot aiz sevis vien blāvu „es te biju” atzīmi sarkanīgas atblāzmas izskatā. Šajos skaistajos saulrietos jutāmies īpaši tuvi. Kā neizsakāms spēks caur mums strāvoja milzīga mīlestība, un dažreiz mēs mēdzām kopīgi saritinājušies siltajā pludmalē uzkavēties vēl labu laiku pēc saulrieta, lai tikai šī sajūta ilgāk paliktu ar mums.


Līdzīgi jutāmies mūsu šaurajā guļamistabiņā lietainajās naktīs, kad varēja dzirdēt, kā ūdens lāses sitās pret jumtu, radot vienmērīgi maigu troksni, kas apvienojumā ar nebeidzamo jūras šalkoņu veidoja simfonijai līdzīgu meistardarbu. Es teicu Ievai, ka varētu klausīties šo skaņu mūžīgi, un viņa smaidot sacīja, ka jūtoties tāpat –  īpaši tāpēc, ka to varot izbaudīt kopā ar mani.
Mūsu ieplānotie darbi veicās labi. Mēs katru dienu ar jaunu spēku un degsmi uzreiz pēc brokastīm metāmies turpināt iesākto. Nekad vēl nebiju redzējis Ievu tik aizrautīgi strādājam. Bieži viņa bija tik ļoti iegrimusi savos darbos, ka nemanīja pilnīgi neko no apkārt notiekošā, dažreiz pat mani ne. Brīžiem tas mani nedaudz uztrauca, taču es cienīju viņas darbu. Viņa nebija vienīgā, kas strādāja tik cītīgi. Vēlāk Ieva atzina, ka viņa bijusi pārsteigta, ar kādu prieku un degsmi arī es esot sācis rakstīt savu grāmatu. Dažreiz mūsu darba spars bija tik liels, ka aizmirsām pat par pusdienām. Mēs spējām pārtikt tikai no mūsu darba un, kā Ievai patika uzsvērt, savstarpējās mīlestības.


Tomēr ar laiku kaut kas mainījās. Mēs, protams, turpinājām strādāt ar ierasto degsmi, taču citāda kļuva jūra. Tā likās kļūstam nedaudz pelēcīga, pārāk vienāda – milzīgs ūdens plašums, kurš  nedaudz viļņojas, bet vispār ir kaitinoši vienāds. Un tad vēl kāpas – tā lielā smilšu kaudze, kuru vējš ik pa laikam dzenā šurpu turpu kā tāds rupjš tēvainis, tālbraucējšoferis, kas vadā produktus no punkta A uz punktu B pat īsti nezinot, kas un kam tiek vests. Saulrieti, kurus sākumā mums tā patika vērot, likās pilnīgi vienādi: saule tieši pie horizonta, pēc 10 minūtēm puse no tās vairs nav redzama, pēc vēl dažām skatāma tikai maza maliņa, pēc rieta vēl pusstundu nedaudz būs gaišs. Viss kā pēc labi zināma scenārija, kas atspēlēts jau tūkstošiem reižu. Mēs daudz labprātāk izvēlējāmies vakaros palikt iekšā, nododoties darbiem ilgāk kā parasti.  Ja naktīs lija, mēs nevarējām pagulēt. Iepriekš tik skaisto lietus simfoniju likās nomainījis negausīgs troksnis, kas iespiedās it visur, un, pat aizspiežot ausis, skaņa bija tik skaļa, ka turpināja durstīt mūsu bungādiņas kā pārlieku centīgs samurajs ar savu aso zobenu.


Es pat vairs nesapratu, kāpēc esam šeit atbraukuši, un pēkšņi degunā iesitusies kodīgā jūras mēslu smaka atgādināja jau tik pazīstamo un apnikušo sakarsušā asfalta un mašīnu izplūdes gāzu smaku, kas siltās vasaru pēcpusdienās mēdza pildīt mūsu pilsētas dzīvokli.


Atceros, kā pie mums atbrauca mans brālis ar sievu. Man šī vieta bija apnikusi, un jutu, ka līdzīgi jūtas arī Ieva. Tomēr brālis ar sievu par šejieni ļoti sajūsminājās.


„ Ak dievs, cik te ir skaisti!”  izsaucās brāļa sieva, aplūkodama ainavu. „Es šeit varētu dzīvot visu mūžu,”  viņa teica vārdus, ko vēl pirms apmēram mēneša bija teikusi arī Ieva. Manuprāt, mēs toreiz pat nesapratām, ko viņa ar to domāja un kas brāļa sievai vispār uznācis. Protams, mēs šeit darījām daudz ko interesantu – pludmalē spēlējām volejbolu, peldējām, viņi gulēja un sauļoja savus bālos ķermeņus (kamēr mēs jau bijām tik brūni, ka šķita, D vitamīna pietiks vēl vismaz diviem gadiem), vakaros mēs vienkārši sēdējām un runājām par dzīvi, par to, kas mūs sagaida un par to, kas kādreiz bijis. Protams, jauki ar brāli un viņa sievu atcerēties bērnību un trakos skolas piedzīvojumus[3], taču kas šeit, meža vidū, vispār varēja būt TĀDS, lai vēlētos pavadīt te visu mūžu?


Neilgi pēc tam kādā pēcpusdienā mēs ar Ievu atkal pastaigājāmies pa jūras malu. Es viņai pastāstīju, kā jūtos, un viņa apstiprināja to, ko biju jutis visu laiku – ka arī viņai šeit nešķiet tik skaisti kā sākumā.


„ Laikam jau iestājusies ikdiena,” viņa man teica, un es piekrītoši māju ar galvu. Ikdienas pelēcība bija iezagusies arī šajā klusajā nostūrī. Tā bija gabalu pa gabalam ietinusi savā bezkrāsainības plīvurā krāšņos saulrietus, saules gaismas pielieto priežu mežu un ausis glāstošo jūras šalkoņu. Pat katrs mazākais smilšu graudiņš bija bāls un neizteiksmīgs kā kaudzēs samestas lupatas kādā lietoto apģērbu veikala izpārdošanā. Viss likās tik garlaicīgs savā prognozējamībā. Mēs bijām iemācījušies, kā viss notiek, un vairs nespējām saskatīt neko jaunu. Es jutos tik slikti, ka nespēju saprast, kāpēc vispār aizbraucām no pilsētas. Toreiz domāju – jebkur būtu labāk kā šeit.


Tas droši vien šķiet pārsteidzoši, bet mēs nolēmām palikt. Iesāktie darbi vēl nebija pabeigti. Mana grāmata vēl nebija pat pusē, un arī Ievas pētījums ne tuvu nebija gatavs. Mēs nospriedām, ka varbūt šī jauniegūtā pelēcība spēs kaut kādā veidā mums palīdzēt koncentrēties darbam – nekas nevarēs novērst mūsu uzmanību.


Mēs palikām, un strādājām, tomēr pēc mēneša mums nācās secināt, ka darbi velkas kā gliemeži pa slapju betona grīdu, atstādami aiz sevis ciešanu un nežēlīgas piespiešanās gļotas. Darbaprieka dzirksts likās izgaisusi kopā ar mūsu pēdējo krāsaino saulrietu. Tagad visi bija pelēki. Labās atmiņās gremdēšanās un kopā būšana bija vienīgais, kas mūs noturēja uz mūsu iemītās apņemšanās takas, kas likās kļuvusi tik šaura kā maza kalnu taka gar miglas pildītas bezgalīgas aizas malu.


Tomēr nākamā mēneša laikā notika kas pavisam negaidīts. Mēs sākām iemīlēt mūsu pelēko ikdienu. Dzīve no jauna bija atguvusi krāšņumu, gluži kā minerālūdenī, kas atgāzējies, kāds no jauna būtu ielaidis gāzi. Mēs spējām saskatīt to, ko agrāk bijām palaiduši garām – kā jūras viļņi vizuļoja saulē, un kā katrs no tiem kaut ar vissīkāko detaļu, tomēr atšķīrās no iepriekšējā. Saulriets varbūt bija kļuvis pelēkāks, tomēr mēs no jauna iemīlējām to visā tā vienveidībā. Toreiz  es vēl īsti nespēju saprast kas ar mums bija noticis, taču kādu vakaru mēs ar Ievu par to runājām. Es teicu, ka man šeit atkal ir sācis patikt, un nespēju vairs iztēloties dzīvi kur citur.


„ Man liekas, mēs esam ļoti pieraduši pie šejienes,”  es viņai sacīju.


„ Varbūt,”  Ieva atbildēja. Izskatījās, ka viņa meklēja vārdus, lai pateiktu ko ļoti svarīgu. „Man tomēr liekas, ka tas ir kas vairāk kā parasts pieradums. Varbūt mēs beidzot esam iepazinuši un iemīlējuši šo vietu pa īstam.”


Un, iespējams, viņai bija taisnība. Kad pirmo reizi šeit ieradāmies, viss jaunais mūs bija apreibinājis. Gluži kā spoža gaisma naktī apžilbina naktstauriņus, jaunā vide bija apžilbinājusi mūs. Mēs atkal un atkal priecādamies triecāmies pret šo spožo gaismu, lai atsistos pret to, tā tikai apdedzinot savus jau tā trauslos spārnus un negūtu pilnīgi nekādu piepildījumu. Mēs iztukšojām sevi. Nogurām no spožās gaismas, un mums tā sāka apnikt.


Taču tad mēs iemācījāmies redzēt šo vietu pa īstam. Saprast to. Pamanīt visas skaistās lietas, ko tā piedāvāja. Tomēr mēs cienījām arī tās trūkumus, saprotot, ka bez tiem šī vieta nebūtu tā, ko sākumā tik ļoti iemīlējām. Mēs vairs nebijām naktstauriņi, kas sadeg spožajā gaismā, mēs nebijām žagatas, kas skrien pēc visa, kas spīd. Mēs bijām mēs. Mēs bijām kas vairāk kā mēs pirms gada. Vairāk, kā pirms pāris mēnešiem. Pat vairāk kā pirms stundas. Vēl šobrīd esmu pārliecināts, ka tovasar sapratām vienu no svarīgākajām dzīves vērtībām[4].


Debesis virs jūras bieži krāsojās tumšos toņos, un vējš locīja piekrastes priedes kā trauslas smilgas. Bija pagājis tieši pusotrs mēnesis, kopš mūsu dzīve šeit bija ieguvusi otro elpu. Pēc tās mūsu darbi bija veikušies daudz labāk. Ieva nesen bija publicējusi savu pētījumu, un arī mana grāmata bija gatava. Bija pienācis laiks atgriezties pilsētā. Mēs aizbraucām. Ne tāpēc, ka būtu apnicis. Pirms pāris mēnešiem mēs būtu aizbraukuši tieši tāpēc. Mēs būtu bēguši – kājas pār pleciem un pēc iespējas ātrāk prom. Bet tagad mēs aizbraucām, jo bija pienācis laiks.


„ Man pietrūks skaisto saulrietu,” teica Ieva. Un es zināju, ka arī man pietrūks. Tomēr es biju pārliecināts, ka arī pilsētā mūsu dzīve būs daudz labāka. Šī vasara bija iemācījusi mums daudz.

 


[1] Laikam jāatvainojas Ievai, ja viņa šo lasa, un jāatzīmē, ka patiesībā tikko kā bijām saderinājušies. Tomēr joprojām pieraduma dēļ saucu viņu par draudzeni, nevis līgavu. Vārdu līgava tā pa īstam pieņēmu tikai tad, kad jau varēju viņu lepni saukt par savu sievu.


[2] Ar šo divriteni mums saistās daudzas ļoti jaukas atmiņas, īpaši viena. Bijām devušies izbraucienā ar divriteņiem, kad bildināju Ievu. Mēs apstājāmies kādā pļavā, lai ieturētu nelielu pikniku. Ņēmu no somas piknika lietas, pie sevis runāju: „ Tā.. Kas mums te ir... Maize, sula, augļi, saderināšanās gredzens...”. Vēl tagad atceros viņas pārsteigto sejas izteiksmi. Uz brīdi ļāvu viņai apjaust notiekošo, tad nopietni teicu, ka gribu visu atlikušo dzīvi pavadīt kopā ar viņu un jautāju, vai arī viņa to vēlas.


[3] Brāļa sieva Liene kādreiz bija mana klasesbiedrene. Ar viņu bijām diezgan labi draugi, tāpēc tagad ir jautri atcerēties, piemēram, kā 10.klasē iznesām cauri veco Kļaviņu, ķīmijas skolotāju. Brālis mācījās par klasi augstāk, un iepazinās ar Lieni, kad bija atbraucis man pakaļ uz kādu klases pasākumu. Viņas māja bija pa ceļam uz mūsējo, un viņš piedāvājās aizvest arī Lieni.


[4] Atziņa bija nākusi visas vasaras garumā. Es pat teiktu – mūža garumā. Šādas atziņas nenāk uzreiz. Tas nevar nākt uzreiz, jo bez aprašanas ar lietām tu nekad nesaproti, kas ir tās sajūtas, kas tev visvairāk pietrūkst. Un tikai saprotot pašu svarīgāko, pavedienu pa pavedienam vari šķetināt vaļā to kā lielu mīklu, lai saprastu un iemīlētu pašas sīkākās detaļas un mazākos sīkumus.

P.S. Visi varoņi un notikumi ir izdomāti.





(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]scoubie
2010-02-05 17:18 (saite)
nu nē :D es tikai jautāju,jo tu arī dziesmu esi pabeidzis un tagad šis stāsts :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?