1.
Jau kādu laiku rakstu dienasgrāmatu, bet pavisam privātu. Nu, šķiet, ka gribas kaut ko publisku, kaut ko, kas vairāk disciplinētu domāt, ko saku.
Vakar sāku pie jauna terapeita un bija interesanti, prieks, ka esmu beidzot spējis izveidot vienotu naratīvu par savām problēmām un varu to sakarīgi izstāstīt.
Tas gan nemazina patiesības rūgtumu, ka pārāk pieķeros, ka atsakos no savas identitātes, ka labprāt ļaujos depresīvām domām. Bet, kā terapeite teica, apzināšanās un spēja to visu identificēt ir liela daļa no uzvaras.
Sāku arī ceļu uz pašpietiekamību, droši vien vienīgo līdzekli, lai izrautos no sevis žēlošanas un aizbēgšanas. Īstenībā, dažbrīd pat smieklīgi, kad saproti, ka tavs prāts pats iedzen sevi bedrē un tad uzbur cilpu, kas aizžņaudz kaklu, lai paliktu vieglāk. Tiesa, tajā brīdī tas baigi smieklīgi nešķiet.
Šobrīd ir sajūta, ka esmu es un vēl kaut kas, kas pagaidām ir lielāks un vēl stiprāks par mani. Un visu laiku notiek iekšēja cīņa starp mums abiem. Gribētos jau teikt, ka es uzvaru... Knapi. Bet viņš spēlē no aizsardzības un izmanto negantus pretuzbrukumus.
Šonedēļ pie saviem lielākajiem panākumiem varu atzīmēt vismaz divus vakarus pavadīts ar draugiem un došanos uz izklaides pasākumu, iespējams vienītī, bet došanos.
Nākamnedēļ plānoju turpināt. Galvenais ir neapstāties.
Vēl plānoju iespējamas izmaiņas savā paskatā. Bet to, droši vien tad, kad tās otrs būs mazāks un vājāks.