Beidzot noskatījos Schindlers list, uz kuru mēģināju nobriest nu jau vairāk kā pāris gadus. Brīnišķīga, tiešām brīnišķīga filma. Vienīgais ieteiktu sagatavot pavairāk šokolādes un kaut ko nomierinošu pēc tās. 70% filmas pavadīju raudot un nolādot pasauli, jo doma, ka tā ir tikai filma nestrādā, ja zini ka tā ir arī patiesība, ja zini, ka tā nav tikai pagātne. Arī tagadne, arī nākotne. Nē, ne tieši šādi, bet briesmoņi eksistē arī tagad, tikai paslēpti, tāpat kā toreiz, viss ko vajag ir pareizos apstākļus. Tas viss vienmēr liek domāt, ka dievs/i, karma vienkārši nevar eksistēt, ja eksistē kas šāds, un tomēr gribas aiztaisīt ausis un acis, nodziedāt kādu priecīgu meldiņu un uz mazu brīdi atkal aizmirsties pašsvarīguma maldos. Esmu salīdzinoši nesen sapratusi no kā man ir visvairāk bail, visvairāk par visu man ir bail būt pilnīgi un absolūti vienai, nevarīgai, kaut kur uz ielas, bez sajēgas, kur iet, ko darīt, bez neviena, kam lūgt palīdzību, vienīgais, kā es varētu iztēloties ko tādu notiekam būtu karadarbība vai pamatīga katastrofa. Taču vismaz apziņa, ka starp briesmoņiem ir arī cilvēki, nomierina. Bet tas vienmēr šķiet tik nesaprotami. Empātija ir dīvaina lieta. Ne viss ir tikai ieaudzināti uzskati, var iemācīt, kas skaitās pareizi, kas nē, bet iemācīt iedomāties par otra cilvēka izjūtām nevar. Tas vai nu ir, vai nav. Es atceros puisi, kurš man stāstīja cik labs īstenībā ir otrais pasaules karš, jo pateicoties tam tomēr esot izdevies iznīcināt lielu daļu ebreju. I wonder, vai viņš būtu spējis par šīm domām atzīties ne tikai divatā. Jāatzīst, ka mana pirmā doma bija, ka tas ir joks. No malas normāls un saprātīgs cilvēks, nu, ja neskaita apsēstību ar savu izskatu, jo mana aizspriedumainā būtne nekādi nespēj skatīties nopietni uz vīrieti, kas apmeklē solāriju, tad visādi citādi viņa raksturojums būtu bijis jauks. Bija dīvaini klausīties kā viņš pilnā nopietnībā stāsta par āriešu rases pārākumu un paralēli skatīties un viņa izteikti blondajiem matiem un zilajām acīm un domāt par to, kāpēc tas tiek uzskatīts par skaistuma etalonu, jo tas ir retāk? Man nepatīk zilas acis, tās man saistās ar aklumu. Bet tas taču ir tik nebūtiski un galu galā acu un matu krāsa vien arī cilvēku nepadara skaistu. Es nekad laikam arī nesapratīšu kā var racionalizēt cilvēku iznīcināšanu, kā var iedomāties, ka nogalināt vairāk kā sešus miljonus cilvēku masveidā, bez cieņas, spīdzinot, sakropļojot, sametot kailus vienu uz otra bedrēs, jebkad varētu būt attaisnojami,, vienalga kādas idejas vārdā. Laikam "mēs" un "viņi" apziņa ir ielikta jau šūpulī. Bet tā pārāk bieži kalpo kā attaisnojums. Neviens nesaka nekad "es esmu briesmonis, man patīk skatīties kā cilvēki sadeg manā priekšā, izvarot, novilkt ādu dzīvam esot, utt", nē, vienmēr ir attaisnojums, viņa ir ragana, viņa piebūra manī iekāri, viņi ir ebreji, melnādainie, [insert something that you yourself do not belong to] tāpēc viņi ir briesmīgi, nedomā kā mēs un ir pelnījuši sodu, mēs pldam dieva gribu. Eh, cik daudzi jukušie sevi neattaisno ar to, ka dzirdējuši balsis, kas viņiem palūguši kaut ko izdarīt. Un var jau priecāties par to pieņemšanas un tolerances (riebjas šis vārds, bet nezinu labāku) līmeni mūsdienās, taču pietiekami bieži tas ir pietēlots, jo tas ir pareizi, līdzīgi kā ir sociāli pareizi uz garāmgājēja jautājumu "kā iet?" neaizdomājoties atbildēt ar "labi". Sievietes vēl joprojām ir nestabilas, emocionālas būtnes, bet, hey good for sex, vīrieši - tēviņi, bez jūtām vai emocijām, kuri, protams, ir vajadzīgi tikai, lai nodrošinātu labu dzīvi un pediņš ir lamuvārds.
Es nezinu, kā rīkotos es, bet ir lielas aizdomas un bailes, ka es varētu būt gļēvule. Es neesmu pārliecināta, ka es riskētu ar savu dzīvību citu dēļ. Taču tā ir lieta, ko man nekad nav sanācis pārbaudīt un es ļoti ceru, ka man nekad tas arī nebūs jāpārbauda. Un, jā, es zinu, ka manai dzīvei nav jēgas, neesmu izdarījusi neko īpašu vai aiz sevis paliekošu, neesmu nevienu iespaidojusi, zinu, ka esmu puteklis, kuru varētu noslaucīt nost, zinu, ka vienu dienu tu vari būt slavena sieviešu žurnāla īpašniece un tad nobeigt savu dzīvi lopu vagonā. Skatoties uz tiem cilvēkiem, kas ir netaisnīgi cietuši, liekas par ko gan es jebkad varētu sūdzēties un vienīgais ko izjūtu ir kauns, kauns par to, ka apzinos ka neesmu pelnījusi jau to, kas man ir, bet man, egoistei tādai, vēl gribas vairāk. Bet ko darīt? Kaunu uzturēt mūžīgi nevar un es gribu izbaudīt to ko varu kamēr man ir šis atvēlētais laiks un iespējas, pat ja kādam tas liktos sekli. Pat, ja tā beigās būtu tikai bēgšana. Man liekas, ka es tiešām esmu tā meitene garām braucošajā vilcienā, kas kalpo tikai kā fons galvenajiem varoņiem, bet ziniet, varbūt tā ir labāk, fona aktieriem vismaz stāsts ir neparedzams un pašu uzrakstīts.